Iesaki rakstu:

Nu jau gads un trīs mēneši Ķīnas vīrusa, bet vēl nav bijis brīža, kad Latvijas veselības polītikas noteicēji būtu pienācīgi cīnījušies pret sērgu. Sākumu it kā varētu aizbildināt, ka nezināja un nesaprata, tak arī tas būtu melots. Jo tas, kas un kāpēc darāms, jomas lietpratējiem bija zināms arī 2019. gadā un senāk, un atliktu vien to darīt.

Latvijas apstākļos visai drīz kļuva skaidrs, ka galvenie cēloņi, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās, ir kovidiotisms, gļēvulība un ultralīberālisms. Ne vēlāk kā oktobrī kļuva skaidrs, ka no tiem galvenais ir ultralīberālisms: zina, kas jādara, zina, ka tas darbojas, bet nedara, pieklājīgi sakot, “polītisku apsvērumu” dēļ.

Ir tā, ka problēmas mēdz augt līdz apmēram, kad tās sāk uztvert nopietni. Kā redzams, Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta, lai to sāktu uztvert nopietni. Bet vairāk nekā 2000 bojā gājušu, 120 tūkstošu saslimušu, neskaitāmi izputējuši uzņēmumi, nebeidzami ierobežojumi? Labi, precīzēju: Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta veselības polītikas noteicējiem, lai tas atsvērtu “polītiskos apsvērumus” un viņi sāktu vīrusu uztvert nopietni.

Proti, problēma tajā, ka veselības polītikas noteicējiem nav riska ar savu ādu. (Par šo jēdzienu pērn latviski iztulkota lieliska grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Risks ar savu ādu”, ko silti iesaku izlasīt.) Viņu lēmumu rezultātā šogad saslimuši turpat 80 tūkstoši un bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Kaut varēja būt kā Austrālijā, kur veselā kontinentā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā šogad bojā gājis viens (jā, viens). Pusotrs tūkstotis gājis bojā, kas varēja tā nebūt — nū un, par to nevienam nav ne matiņš no galvas nokritis.

Varētu iebilst, ka ir pat divas atgriezeniskās saites: pirmkārt, ar aplamu rīcību lēmēji paaugstina arī savas izredzes saslimt ar sērgu; otrkārt, polītiskā atbildība — var nepārvēlēt. Diemžēl neviena no tām nedarbojas, jo riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam un gana jūtamam.

Pirmkārt, kopš attālināta darba ieviešanas polītiskie lēmēji ir labāk pasargāti no sērgas nekā daudzas jomas, kuŗas tie ar saviem lēmumiem apdraudējuši. Tāpat katrā atsevišķā aplipināšanā lielāka vaina tiešajam cēlonim, nevis taviem aplamiem lēmumiem priekš kāda laika, kuŗi attiecās uz visu valsti. Otrkārt, ir partijas, kas ciena savu vēlētāju gribu, bet ir arī tādas, kas par veselības ministru ieceļ kandidātu, ko pašu vēlētāji nevis vienkārši nav pārvēlējuši, bet izsvītrojuši līdz pēdējai vietai. Turklāt pārvēlēšana vēl tālu, un tās iznākumu noteic arī bezgala daudz citu apstākļu.

Bet riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam, gana jūtamam un nepārprotamam. Tāpēc ierosinu vienkāršu un efektīvu veidu, kā piespiest beidzot rīkoties, lai iespējami ātri atbrīvotu Latviju no Ķīnas vīrusa: valsts amatpersonām minimālo algu līdz sērgas izskaušanai. Alga pilnā apjomā tiek atjaunota, kad 14 dienu pēc kārtas bijusi nulle vietējas un nezināmas izcelsmes aplipināšanas.

Savulaik novembŗa sākumā to gaŗāmejot minēju, atsaucoties uz Krišjāņa Kariņa paziņojumu, ka laiks apsvērt ārkārtējas situācijas izsludināšanu (6 nedēļas pēc sprādziena sākšanās — kārtējais piemērs, cik operātīvi risina problēmas, kad neriskē ar savu ādu). Kopš tā laika nepieciešamība likt lēmējiem riskēt ar savu ādu iezīmējusies vēl skaidrāk.

Tas spiež rīkoties; ietaupa līdzekļus, ko var izmantot cīņā pret epidēmiju; tā ir solidāritāte ar privāto sektoru; papildus tiešai ietekmei kontā rada spiedienu pareizi rīkoties uz veselības polītikas noteicējiem no radiem, draugiem, paziņām un partijas biedriem; novērš kārdinājumu Saeimas deputātiem un atsevišķu nozaŗu pārraugiem tēlot labdaŗus uz epidēmioloģiskās drošības rēķina.

Slimības daba un pasaules pieredze ir tāda, ka, šo ieviešot, ilgāk par divi mēneši uz minimālās algas nevienam nebūtu jāsēž.

Nobeigumā jāatzīst, ka risinājumam ir viens, taču, iespējams, fatāls trūkums: lēmums par to jāpieņem tiem pašiem, uz ko tas attieksies.

Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com

An error has occured