Iesaki rakstu:

Gada pirmajā pusē mēs lepojāmies ar to, ka mūsu „aktīvās” rīcības rezultātā esam labā epidemioloģiskā situācijā, salīdzinot ar citām valstīm. To, lepni krūtis izgāzuši, ņemot par piemēru situāciju pavasara mēnešos, ziņoja un sevi slavināja mūsu valdības pārstāvji un politiķi.

Tukšo paziņojumu vietā šai laikā bija nepieciešams sagatavoties tā saucamajam nākamajam slimības vilnim, bet tika pieņemts lēmums neko nedarīt, jo Latvija taču ir Dieva izredzētā zemīte.

Tavu brīnumu! Neskatoties uz to, ka mūsu tautas priekšstāvji ir tik viedi un izdarīgi, Covid-19 sāka uzņemt apgriezienus. Valdība sāka cīņu ar ļauno ienaidnieku ne pa jokam. Tika sasauktas ārkārtas sēdes līdz vēlam vakaram, dibinātas darba grupas, baidīta tauta ar ārkārtas pasākumiem, kurus pieņems nekavējoties, varbūt pēc pāris nedēļām. Pašas prominentākās personas uzstājās ar svarīgiem paziņojumiem, ka nu, draugi, nav vairs labi un tie, kuri būs miruši, nevarēs svinēt Ziemassvētkus.

Šādi atklātības mirkļi tautu parasto sevišķi nespēja mierināt, bet apstrīdēt šos loģiskos vārdus arī nebija iespējams. Ik pa brīdim vadošie medicīnas pārstāvji ”uzmundrinoši” vaimanāja, ka tūlīt beigsies vietas slimnīcās un medicīnas darbinieki ir uz izsīkšanas robežas. Nelīdzēja arī katliņu tirdzniecības aizliegums lielveikalos, kaut gan uz to valdība bija likusi lielas cerības.

Beidzot tika ieviesta ”mājsēde”, ko izkontrolēt kārtību sargājošām struktūrām bija pagrūti. Iedzīvotāji vai nu neizprata situācijas nopietnību, vai arī viņu ģimenē vēl neviens nebija miris no šīs sērgas. Daudzi turpināja dzīvot, kā ierasts – ciemojās viens pie otra un tusējās.

Ja paanalizējam saslimšanu Baltijas valstīs, tad redzam, ka Igaunijā mirstība no Covid-19 ir vairākas reizes zemāka nekā Latvijā un Lietuvā. Mēs saņemam informāciju par saslimušajiem un mirušajiem nākošās dienas pēcpusdienā - acīm redzot Latvijā sirgstošos saskaita uz pirkstiem vai skaitāmiem kauliņiem. Laikam jau igauņi būs pa kluso sagatavojušies otrajam vilnim – apmācījuši medicīnas darbiniekus, sagādājuši visu nepieciešamo aprīkojumu un izplānojuši rīcību šajā situācijā.

Izraēlā nepilnas nedēļas laikā vakcinēti vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Latvijā kopā ir nedaudz vairāk nekā pusotrs miljons dvēseļu. Interesanti, cik mēnešus vai gadus vajadzēs mums, lai savakcinētu iedzīvotājus? Kādi ir mūsu impotentās vadības cēlie plāni un stratēģija?

Kā nu arī nebūtu, mēs esam tur, kur esam, un šeit jāpiekrīt ministru prezidenta kungam. Labi nav. Jā, pavisam nav labi - ir jāsāk steidzīgi rīkoties. Kas traucē tādai mazai valstiņai kā Latvija beidzot saņemties un izmantot šo krīzi savā labā?

Patšreizējā epidemioloģiskajā situācijā vienīgā iespēja ir turpināt pieņemtos ierobežojumus un maksimāli ātri novakcinēt iedzīvotājus. Vakcinēšanu aizkavēt var tikai viena problēma – ražošanas kapacitāte. Vakcinēšana nav nekāda raķešu zinātne. To var izdarīt gan ārsti, gan medmāsas. Tātad medicīnas personālu teorētiski visā valstī var savakcinēt nepilnas nedēļas laikā. Laiku vienīgi aizņem apjomu apzināšana un loģistika.

Paralēli ģimenes ārsti apzina savu potenciālo vakcīnu saņēmēju loku un uzsāk vakcinēt pārējos iedzīvotājus atbilstoši iepriekš noteiktajām grupām. Ģimenes ārstu prakses iespējams pastiprināt ar medmāsām un slimnīcās atvērt vakcinācijas punktus. Iesaistīt visus privātos medicīnas pakalpojumu sniedzējus. Paralēli medicīniskajām darbībām būtu vēlama krīzes centra darbība, kas koordinētu saskaņotu rīcību. Ja notiktu brīnums un valdība sāktu rīkoties, tad mēs varētu cerēt, ka pēc mēnešiem diviem ministru prezidents ārkārtas runā varētu teikt: draugi nu ir labi!

An error has occured