Iesaki rakstu:

Starp kanabisa dekriminalizāciju un legalizāciju ir liela starpība – šos šķietami līdzīgos jēdzienus nezinātāji jauc: līdzībā tie ir vien daži soļi, taču pāri bezdibenim. Kurš ir ieinteresēts, lai šos jēdzienus jauktu – saprotams, kanabisa ražotāji dienvidu saules pielietajās zemēs un vietējie narktotiku dīleri, kas cer gūt lielu peļņu un izvairīties no soda par likuma pārkāpšanu.

Pasaulē atsevišķās valstīs ir atvērtas durvis kanabisa kā zāļu medicīniskā un terapeitiskā potenciāla atzīšanai, taču to lietošana nemedicīniskiem un nezinātniskiem mērķiem joprojām paliek nelikumīga. Es šeit apzināti lietoju jēdzienu kanabiss, lai tā apzīmētu kaņepes, kuras lieto apreibināšanās nolūkā.

Nav nekādas nepieciešamības šīs apreibināšanās vielas jaukt ar kaņepēm, kuras Latvijā audzē, lai lietotu gardā pavalgā uz maizītes, dēvējot gan par kaņepju grūsli, smēriņu, sviestu, aizdaru, vai kā garšvielas, pievienojot tradicionālajam ziemas ēdienam Ziemeļvidzemē, dēvētam par grūdeni, zīdeni vai ķūķi, vai ar tām kaņepēm, kuru šķiedru lieto, lai vītu valgus.

Kaņepes šķiedras ir gauži labas, lai tās izmantotu par pildvielu, pakulām vai siltumizolācijas materiālu. Latvijā ļoti labi aug tās kaņepes, no kurām vīt virves, bet THC līmenis mūsu kaņepēm vienmēr būs zemāks par dienvidu saulē augušajām. Latvijā bizness nav pat narkotiskā kanabisa audzētājiem, bet tikai narkotiku dīleriem, kas šo ļaunumu ieved no Dienvideiropas.

Lai cik tas neliktos dīvaini, virsraksti un Daniela Pavļuta attēli pie šiem virsrakstiem neatbilst Latvijas narkotiku kontroles komisijas darba vārdam un garam. Un šī neatbilstība ir tik liela, ka rodas jautājums – kāpēc tā?

Parasti marihuālas kārti velk laukā ap budžeta pieņemšanas laiku, lai radītu papildu uzstādījumus un nebudžeta diskusijas

Tie, kas katru gadu seko līdzi budžeta pieņemšanai, ir pamanījuši dažas likumsakarības, kas vairāk vai mazāk bremzē tās aktivitātes, kurās prasa naudu medicīnai. Katru rudeni ar kādiem vairāk vai mazāk aizliegtiem paņēmieniem žurnālistiem līdzīgi pētnieki atklāj, ka slikti strādā ģimenes ārsti, novēloti tiek operēti vēži, slimnieki netiek lāga aprūpēti, bet mediķi nav gana iejūtīgi.

Katru gadu rudenī kāda kontrole pamana, ka medicīnā līdzekļi tiek nepareizi izlietoti, ka kādam ārstam ir ļoti augsta alga, bet dažas par dārgu naudu pirktas medicīnas iekārtas stāv slimnīcas gaitenī ar palagu pārklātas un noputējušas.

Un katru rudeni tiek saceltas putas ap kaut kādām medicīniskām vai pseidomedicīniskām metodēm, ko ārsti kaut kādu iemeslu dēļ nelietojot, un viena šāda aktivitāte ir aicinājumi legalizēt medicīnisko marihuānu. Te man jāsaka, ka narkotiskās vielas Latvijā lieto gan anestezioloģijā, gan reanimācijā, gan paliatīvajā aprūpē, gan citās medicīnas nozarēs.

Diemžēl šobrīd labas un drošas narkotiskas zāles no kaņepēm pasaulē radītas nav (ir bijuši daudzi mēģinājumi), un joprojām medicīnā galvenokārt veiksmīgi lieto mākslīgos opiātus.

Faktiski Latvijā ārstam pašlaik nav nekādu šķēršļu, ievērojot tiesisko regulējumu, izmantot pacientu ārstēšanai tetrahidrokanabinolu vai kanabidiolu. Nekāda papildu legalizācija medicīniskiem mērķiem izmantot šīs zāles nav nepieciešama.

Tiesa, nav lielas jēgas to darīt, proti – nav neviena pierādījuma par jebkādiem labiem rezultātiem, lietojot šos preparātus slimību ārstēšanā.

Šobrīd tiešām Saeimai tuvojas budžeta projekts, kurš medicīnā varētu būt dāsnāks, īpaši saistībā ar Covid–19 krīzi un neveiksmīgo pandēmijas menedžmentu 2020. gadā. Covid–19 pandēmija paslaucīja zem tepiķa problēmas ar citu slimību savlaicīgu diagnostiku, modernu ārstēšanu, atbilstošu rehabilitāciju, bet visvairāk – profilaksi.

Onkoloģiskās slimības, sirds un asinsvadu slimības, plaušu slimības, iekšējās sekrēcijas slimības 2020. gada pirmajā pusē netika diagnosticētas, bet vēl līdz šai baltai dienai pacienti nemēdz savlaicīgi vērsties pie ārsta vai medicīnas iestādē, jo baidās traucēt medicīnas darbiniekus, kas jau tāpat pārslogoti ar Covid–19, baidās slimnīcā iegūt neganto koronavīrusu, baidās pat ieminēties par savām citām kaitēm, jo tās publiskajā telpā padarītas nenozīmīgas.

Pērn pacienti ar infarktu baidījās saukt ātro palīdzību un to noslogot. Rezultāts ir ielaistas kaites, kuru ārstēšana maksā dārgāk. Minēšu vienkāršu piemēru – ja vēzis tiek diagnosticēts 1. vai 2. stadijā, operācija biežāk ir radikāla, ķīmijterapija un staru terapija nav nepieciešama vai ir gana saudzīga.

Savukārt vēzis 3. un 4. stadijā prasa lielas operācijas, ļoti dārgu ķīmijterapiju un ļoti sarežģītu staru terapiju. Esmu runājis ar onkologiem, un viņi atzīst – šogad viņi daudz biežāk sastopas ar ielaistiem audzējiem nekā divus gadus atpakaļ. Un šie ielaistie gadījumi nozīmē nepieciešamību pēc lielāka veselības budžeta.

Atgādināšu Veselības ministrijai, kura ik dienas baida ļaudis ar baisiem skaitļiem – cik cilvēku dienā miruši no Covid–19 (šobrīd tas ir robežās no četriem līdz desmit, galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki ar hroniskām slimībām, kas nav vakcinējušies).

Tai pašā laikā katru dienu no sirds asinsvadu slimībām nomirst vismaz trīsdesmit Latvijas iedzīvotāju, no vēža – divdesmit, bet vairumam no tiem, kas miruši no Covid–19, nozīmīgs iemesls nāvei ir bijušas hroniskas slimības.

Patiesi nozīmīga veselības problēma ir valsts parāds medicīnas iestādēm par padarītu darbu

Veselības ministrija tik ļoti ir aizņemta ar Covid–19 pandēmiju, ierobežojumiem, skolēnu diagnostiku, maskām un vakcīnām, ka naudas plūsmas novirzījusi tikai šīm jomām, bet nav sarūpējusi naudu reģionālajām slimnīcām, veselības centriem, laboratorijām, ģimenes ārstiem, rehabilitācijas centriem.

Man par milzu pārsteigumu izrādījās, ka valsts miljoniem lielas naudas piemirsusi samaksāt laboratorijām par vienkāršajām (nekovida) analīzēm. Vienkārši – Nacionālais veselības dienests nav samaksājis, jo naudas nav, bet neviens nezina, kad nauda būs. Realitātē tas nozīmē – laboratorijas kādā brīdī pārtrauks veikt asinsainas, bioķīmiskos izmeklējumus, citoloģiju, urīna analīzes utt. un pieņems tikai tās analīzes, par kurām maksās pacients pats.

Tie, kam pašiem nepietiks naudas kādu analīžu veikšanai, gaidīs nākamo janvāri, kad atgriezīsies naudas plūsma. Rezultāts būs tāds pats kā iepriekš aprakstītais, kad cilvēki cita iemesla dēļ netaisīja analīzes un izmeklējumus. Turklāt valsts ir palikusi lielos parādos arī ambulatoriskām iestādēm un slimnīcām par nekovida pacientu ārstēšanu.

Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs, docents Jevgeņijs Kalējs nesen publiski pauda, ka reģionālajām slimnīcām valsts palikusi parādā arī par kovidpacientu ārstēšanu.

Runājot par laboratorijām un nesamaksāšanu – ir tā, ka plašā kampaņa pret MFD laboratoriju, kurai sliktāk veicās ar testēšanu skolās, nedaudz atgādināja klasisko shēmu – ja jūs nepārtrauksiet mums tagad prasīt naudu par padarītu darbu, mēs jūs padarīsim melnus un maziņus. Iespējams, tieši MFD visskaļāk prasīja valstij samaksāt par padarīto darbu.

Un tomēr – slimnīcu un ambulatoro medicīnas iestāžu vadītāji klīst pa Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta telpām, diedelējot naudu, kas viņiem pienākas, bet neviens ierēdnis neuzņemas atbildēt uz jautājumu – vai tā nauda vispār būs un kad.

Lielākā problēma – valsts pārvaldes noziedzīgā attieksme pret primāro aprūpi un ģimenes medicīnu

Latvija ir vienīgā ES valsts, kuras veselības pamatlikumā nav iezīmēts konkrēts procents no veselības budžeta vispārējai un primārai aprūpei (Universal Health Coverage). Latvijā, kurai tāpat ir viens no mazākajiem veselības budžetiem, primārajai aprūpei tērē mazāk par 7% no šī budžeta, kamēr citās Eiropas valstīs – 11–15%.

Primārā aprūpe jeb ģimenes medicīna pie mums ir atstāta bārenītes lomā, pie kam apkrauta ar tādu birokrātijas slogu, ka ģimenes ārstam neatliek laika pacientiem, bet tikai ministrijas un dažādu iestāžu dokumentu aizpildīšanai.

Žurnāli vismaz 30, nerunājot par veidlapām un dažādām vietnēm internetā, kur katru dienu jāievelk simtiem ķeksīšu un jāraksta plāni, projekti, paskaidrojumi, atskaites, esejas un literatūras apskati. Un ar visu to es ar pilnu atbilldību varu pateikt, ka Latvijas veselības aprūpe balstās tieši uz gudriem, izglītotiem, vispusīgiem, iejūtīgiem ģimenes ārstiem.

Un tas viss uz fona, kad deputāti (lai atceramies Jāņa Dombravas performanci pagājušās nedēļas „Preses klubā”), ministri, ierēdņi, žurnālisti noniecina ģimenes ārstu darbu. Atcerieties cik ļoti Pavļuts iebilda maksāt ģimenes ārstiem par vakcināciju, bet tērēja miljonus vakcinācijas centru īrei un aprīkojumam, izbraukumiem uz kapu svētkiem un krāmu tirgu, reklāmas kampaņām.

Turklāt vēl nāca ministra kapelmeistara paziņojumi, ka ģimenes ārsti neko nezin, viņiem vajag papildus mācības utt. Tikai tagad – rudenī šis pats ministrs attapa parunāt ar ģimenes ārstiem, vienojās par samaksu, organizatoriskiem jautājumiem un visi ģimenes ārsti vakcinē.

Tātad – manuprāt, lielākā Latvijas veselības problēma šodien ir necienīgā politiskā attieksme pret ģimenes medicīnu (kaut arī turpat blakus problēmu sarakstā ir nepietiekamā kompensācija par onkoloģiskiem, sirds–asinsvadu slimību, plaušu slimību u.c. medikamentiem, nepietiekamais atbalsts rehabilitācijai, īpaši pēc onkoloģisku slimību operācijām, insultiem un neiroloģiskām slimībām, nepietiekamais finansējums paliatīvai aprūpei utt.).

Tādas, lūk, pārdomas, izlasot virsrakstus par Narkotiku kontroles padomes sēdi.

An error has occured