Iesaki rakstu:

Atgriežoties pie 11.novembra sašutuma*, es gribu par to parunāt. Jautājums sabiedriskā medija LSM raksta veidotājām Gundegai Evelonei (attēlā) un Mārai Uzuliņai- ko, kam un kāpēc viņas ar šo gribēja pateikt? Un pastāstīšu, kā es pati šo uztvēru.

"Mīlēt valsti, manuprāt, nozīmē to, ka tu uzticies savai valstij un tu viņu vari aizstāvēt arī vārdiski un teikt, ka tu negribi, lai tava valoda un valsts tiktu nodedzināta," spriež sešgadniece...

Ir svētku diena, kurā, ja vien nav depresija vai kāda fiziska kaite, cilvēki sapoš māju, izkar karogus, gatavojas atzīmēšanai, jo šogad daudz spilgtāk nekā pēdējos gados mēs jūtam savas neatkarības apdraudējumu, redzot mūsu kaimiņa neadekvāto rīcību.

Visi esam sastapušies ar ņirgāšanos par mūsu valstiskumu dažādās formās, par Latviju kā neizdevušos valsti. Tas mums pašiem bieži neļauj pamatoti kritizēt mūsu valdību un bremzē mūsu attīstību. Jo kritika ir nepieciešama, bet ne jau tagad – svētku un piemiņas dienā.

Tāpat valsts simbolika ir ļoti svarīga valsts pastāvēšanai, to mēs tagad redzam katru dienu Ukrainā. Tas ir tas uzskatu kopums, uz kura veidojas manas nākamās emocijas. Man radās jautājums arī sev - kāpēc es par šo tik ļoti sacepos? Varētu necepties, jo tas viss taču ir sīkums

Varētu, ja tādu sīkumu, salīdzinājumā ar to, ko nācies lasīt, kā Roberta Fūrmaņa tvītu par to, ka viņš grib būt suns, šajā pašā sabiedriskajā medijā nepataisītu par naida runu. Tad nu es gribu saprast, kāpēc, godīgi vēršoties pie savām sajūtām, es kaut ko šeit tomēr nesaprotu.

Es ilgi domāju par Fūrmaņa tvītu un sapratu, kāpēc es savās sajūtās to neuztvēru kā naidīgu. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tas, manuprāt, bija domāts ne nievājošā nozīmē, bet neiespējamības nozīmē.

Kā agrāk populāri bija teikt “tu gribi (kaut kas), bet es gribu būt Anglijas karaliene” nozīmē. Otrkārt, tāpēc, ka neuzskatu cilvēku par kaut ko pārāku par citām sugām. Jā, vairāk smadzeņu, kuras starp citu evolucionējušas pat pēdējo 70 gadu laikā, kas ir diezgan apbrīnojami dabā, bet tai pašā laikā, ļoti sarežģīta nervu sistēma ir arī medūzām. Jebkura radība uz Zemes ir apbrīnojama.

Un cilvēks nav ne ar ko pārāks. Tas, ka viņš izveidojis sev ērtāku dzīvi, tai pašā laikā nodarot ļoti daudz ļaunuma gan dabai, gan saviem sugas brāļiem, nepadara viņu par pārāku. Tāds ir mans uzskats, tāpēc arī man neliekas aizvainojošs cilvēka salīdzinājums ar suni. Tajā pašā laikā es saprotu, ka kādā kultūras slānī vai grupā tomēr var pastāvēt uzskats, ka cilvēks ir pārāks.

Cēloni tam es pagaidām redzu kristīgajā ticībā, jo tieši tur Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības un nolicis valdīt pār pasauli un citām sugām. Bet varbūt cēlonis ir cits, jebkurā gadījumā kādai sabiedrības daļai liekas, ka cilvēks ir pārāks par citiem.

Ko es daru? Es respektēju un centīšos turpmāk nesalīdzināt ne ar suni, ne ar prusaku, jo tas laikam skaitās vēl sliktāk. Es izdaru secinājumus. Es cenšos neaizvainot. Un tagad atveram rakstu, kur izsakās sešgadniece Vilma.

Valsts karogs. Mūsu sarkanbaltsarkanais karogs, kurš miera un svētku brīdī var plīvot lepns un tīrs. Kāds tas izskatās fonā sešgadnieces Vilmas zīmējumiem? Zibspuldze nenostrādāja? Nebija īsta karoga, nācās izlīdzēties ar kaut ko līdzīgu? Izmazgājām veļasmašīnā un sakrāsojās?

Gludināt vispār nevar, jo šis jau ir lētais sintētikas? Nu kāds tam ir attaisnojums? Tas tomēr nemaz nav domāts Latvijas karogs? Ne tikai izteikumā par himnu, bet arī valsts karoga zīmējumā, kurš uzzīmēts uz netīra papīra, citos zīmējumos, kuri saburzīti, viedoklī par prezidentu, kas tomēr ir valsts simbols, jaušama necieņa. Tāda neliela, tikko jaušama, bet necieņa. Jo, kas gan tur liels – bērnam gadījās. Un tas ir nākamais, kas sadusmo – šī manipulācija ar bērna viedokli.

Autores ir parūpējušās, lai lasītājs nevarētu tam iebilst, jo to taču ir teicis bērns, kaut gan, izlasot rakstu līdz galam, es domāju, lielākajai daļai lasītāju bija diezgan liela pārliecība, ka to nav teicis bērns. Bet mēs nevaram to pierādīt.

Tāpēc ķeramies pie jautājumiem. Jautājumus taču neuzdeva bērns? Un kas tas par jautājumu: “Vai Valsts prezidents ir varonis?” Kāda ir sagaidāmā atbilde? Kā no pieaugušā viedokļa izpaužas valsts prezidenta varonība miera laikā?

Un tad varbūt aizejam stūrītī un nokaunamies, zinot, ka varonība izpaužas darbībā nevis rakstīta uz pieres – cik cilvēku ticēja, ka pēc Krievijas iebrukuma Volodimirs Zelenskis paliks Ukrainā?

Redaktora sleja? Autoru viedoklis. Labi, kāpēc ne, bet tad pamatojam, parakstāmies un atbildam. Bet šeit es redzu tikai nepamatoto prezidenta nomelnošanas kampaņas turpinājumu, kura spilgtākais piemērs ir svilpšanas akcija.

Tas, ka šī kampaņa ir organizēta, ir, piedodiet, acīmredzams. Vai autores piedalās apzināti, nezinu. Un šis ir publicēts uz svētkiem. Labi zinot, ka citai cilvēku grupai tomēr vēl joprojām ir svarīgs Dievs, vēl citai ir svarīga himna un citi valstiskuma atribūti.

Ka tos jau tāpat noniecina mums blakus esošais varenais ienaidnieks. Šeit nebūs nekādas iejūtības? Šo cilvēku jūtas var nerespektēt, bet mūsējās respektējiet? Kur šeit manis pieminētie FSB aģenti? Nav obligāti, ka tie veidoja rakstu.

Viņiem pietiek sēdēt savā kantorī un lasīt. Un izmest sociālajos tīklos rakstus, kuros mēs paši esam neiejūtīgi viens pret otru, nerēķināmies ar tām vērtībām, kuras ir svarīgas kādai sabiedrības grupai.

Es zinu, ka mēs esam dažādi Latvijā. Bet es ticu, ka mēs spējam dzīvot vienā sabiedrībā. Un nekasīties savā starpā, bet vienoti stāties pretī mūsu reālajam ienaidniekam – Krievijai.

* Runa ir par šo rakstu, kas publicēts „sabiedriskajā medijā” lsm.lv un tiek uzdots par interviju ar sešus gadus vecu meiteni:

„Saule, svētī Latviju! Sešgadnieces domas par himnu, mūsdienu Lāčplēšiem un Valsts prezidentu

Autori: Māra Uzuliņa (LSM.lv kultūras redaktore), Gundega Evelone (LSM.lv autore, māksliniece)

"Mīlēt valsti, manuprāt, nozīmē to, ka tu uzticies savai valstij un tu viņu vari aizstāvēt arī vārdiski un teikt, ka tu negribi, lai tava valoda un valsts tiktu nodedzināta," spriež sešgadniece Vilma. Viņa uzskata, ka varoņiem bez fiziskā un emocionālā spēka visvairāk vajadzīgs atbalsts, bet par mūsdienu Lāčplēšiem dēvē cilvēkus, kas nodarbojas ar labdarību.

Vai tu zini, kas ir Lāčplēsis?

Jā, es zinu. Es arī zinu, ka tas ir Latvijas mitoloģijas tēls, bet es nezinu, kādā ziņā Lāčplēsis… Tādā ziņā, ka varbūt viņš plēsa lāčus? Bet varbūt vēl arī citi iemesli. Bet skaidrs ir, ka latviešu mitoloģijā ir stiprais tēls.

Vai tādi Lāčplēši eksistē arī mūsdienās?

Es domāju, ka viņš neeksistē. Nu, tas ir skaidrs. Bet, ja tas tiek runāts par cilvēku, kas ir stiprs un dara kaut kādas tur labas lietas un izcīna kaut kādas tur lietas, tad, protams, eksistē. Tādā ziņā, ka ir taču labdarības organizācijas... Man liekas, ka tie cilvēki, kas vāc naudu un arī ziedo, kaut kādā ziņā ir Lāčplēši.

Kas ir varonība?

Es domāju, ka varonība ir [darīt] kaut ko par labu citiem un arī sev, jo varonībai nav obligāti jābūt, ka tu upurē, lai citiem būtu labāk. Varonība var būt arī, ka tu izglāb sevi un arī ar to izglāb visus citus.

Kas ir spēks?

Spēks. Es domāju, ka spēks var būt ne tikai fizisks spēks, kad tu esi spēcīgs.

Bet spēks vispār ir būt tādam uzticīgam sev un arī citiem.

Bet, protams, man liekas, ka nevajag uzticēties cilvēkiem, par kuriem tu redzi, ka viņi ir ļauni.

Kāds spēks vajadzīgs varoņiem?

Man liekas, ka spēks ir vajadzīgs tāds, ka ir vajadzīgs ļoti daudz emocionālais spēks un mazliet arī tāds fiziskais spēks, bet visvairāk vajadzīgs arī atbalsts.

Kur to var dabūt?

To ir grūti pateikt. Par emocionālo spēku… Tev pašam viņš ir jādabū.

Kādus Latvijas varoņus tu vari nosaukt?

Ja man ir jānosauc manos uzskatos, tad tas noteikti varētu būt Kariņš. (smejas) Viņš ir varonis tādā ziņā, ka viņš noturēja četrus gadus Saeimu. Bet, ja man būtu jārunā nacionālā ziņā, es tik daudz vispār nezinu, kas tas tāds vispār ir – varonis.

Vai tu varētu būt varone? Kas tev būtu vajadzīgs, lai par tādu kļūtu?

Man šķiet, ka es varētu būt varone, bet, lai par to kļūtu, man būtu vajadzīga bišku lielāka drosme.

Vai Valsts prezidents ir varonis?

No vienas puses – jā, no otras puses – nē. Tu nevari būt varonis, ja tu neesi kā prezidents, bet, no otras puses, viņš nav varonis…

Tu runā par Egilu Levitu konkrēti vai vispār par prezidentiem?

Es par Levitu konkrēti. No otras puses, viņš nav varonis, jo ir divas tās varonības – būt kaut kādā amatā un otra varonība ir kaut ko izdarīt, kaut ko lielu, kas izglābj ļoti lielu cilvēku virkni. Viņš ir tajā amata ziņā varonis, bet otrā ziņā es neuzskatu, ka viņš būtu varonis.

Ko dara prezidents?

Manuprāt, viņš dara to, ka viņš pārskata likumus, arī tos, kas varbūt vēl nav pieņemti. Viņš arī brauc uz visādām svarīgām sanāksmēm un pārstāv Latviju. Un man šķiet, ka prezidents arī dara tādas lietas, ka viņš arī šeit Latvijā pārstāv Latviju kā amatpersona.

Kādam vajadzētu būt ideālajam prezidentam vai prezidentei?

Pirmkārt, demokrātiskam. Otrkārt, viņam nevajadzētu sagraut visu, kas ir šajā valstī. Un treškārt, viņam vajadzētu atrisināt problēmas, kas ir Latvijā.

Kādas tās būtu?

Nu, pirmkārt, ka, piemēram, dažreiz ir slikti salaboti ceļi, koku izciršana… Apmēram tādas lietas.

Kā, tavuprāt, piedzimst valsts?

Ja runā, kā izveidojas valsts, tad, manuprāt, tas pirmais ir prezidents, kas to visu sāk kustināt uz priekšu. Otrs – griba savai valstij. Arī ticība tam, ka tas notiks.

Kā būtu jāsvin Latvijas dzimšanas diena?

Man liekas, ka būtu jāgodā Latvija un tie cilvēki, kas Latviju ir veidojuši, ka Latvija ir…

Tas ir sasniegums, ka Latvija ilgi ir noturējusies!

Un otrs, ka vajadzētu pašai to izbaudīt, ka tā ir.

Vai šajā dienā nepieciešamas dāvanas? Kādas?

Ir nepieciešamas. Viens otram… Kādas varētu būt? Es domāju, ka varētu iztikt ar kaut kādu saktu, kā rotaslietu, kaut kādu tur, pieņemsim, zīmējumu skaistu vai aksesuāru ar tautiskiem motīviem.

Ko nozīmē mīlēt valsti?

Mīlēt valsti, manuprāt, nozīmē to, ka tu uzticies savai valstij un tu viņu vari aizstāvēt arī vārdiski un teikt, ka tu negribi, lai tava valoda un valsts tiktu nodedzināta.

Vai tu zini, kas ir patriotisms?

Jā, manuprāt, es zinu. Patriotisms ir mīlēt savu valsti un valodu un arī, tas ir tāds otrais plāns, bet arī godāt karogu. Patriotisms, manuprāt, ir arī, ka tev patīk tur visādas senās lietas, tautastērpi.

Vai tu vari nosaukt kādus Latvijas simbolus?

Noteikti Latvijas simbols ir Latvijas himna. Latvijas simbols ir Latvijas karogs. Man liekas, ka Latvijas simbols ir arī Latvijas tautastērps. Un noteikti, ka Latvijas simboli ir arī kaut kādas senās zīmes.

Kāpēc valstij vajag karogu?

Valstij vajag karogu tādā ziņā, lai valsts sevi var pārstāvēt daudzās vietās. Tā ka ir tas audums – taustāmais, kuru tu vari aptaustīt, jo karogi, tas ir audums, tu viņu jūti. Tad ir tas netaustāmais, tur himna, kaut kāda sava valsts un tādas lietas...

Ja tu varētu izveidot jaunus simbolus, kādi tie būtu?

Nu karogu es nemainītu, manuprāt, tas ir ļoti labs karogs, bet, ja man būtu kaut kāda himna, tad es to "Dievs, svētī" neliktu, es vienkārši iztiktu bez tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka man šķiet, ka dažreiz tas ir lieki. Kāpēc obligāti tam jābūt Dievam, jo varbūt Dievs nemaz nav, kāpēc tad ir "Dievs, svētī Latviju"?

Ko tu liktu Dieva vietā?

Saule, svētī Latviju.

Nosauc trīs lietas, kas tev šeit patīk vislabāk!

Man patīk meži. Man patīk tas, ka Latvijā ir meži, man patīk Latvijas dažādie dzīvnieki, ka Latvijā ir tāda lieta kā daba, ja viņā ir izcirsts mežs, ka kādreiz varbūt, iespējams, iestāda jaunus kociņus.

Kas ir tavi mīļākie latviešu valodas vārdi?

Man patīk vārds ''sakta'', nezinu, kas viņu ir izdomājis, bet ļoti labs, jo arī labi skan. Tad man patīk vārds Līgo kā vārda diena, jo tas arī labi skan. Ja man būtu jāsaka svarīgs vārds, tad arī Latvija skan skaisti.

Vai bez himnas ir vēl kāda dziesma, kas tev šķiet īpaši svarīga Latvijas iedzīvotājiem?

Nu, varbūt tikai tā dziesma, ka bija Baltijas ceļā kā Baltijas ceļa simbols. Citas es nezinu, kas būtu svarīgas.

No kā sastāv latvietis?

Sastāv? No nepiekāpības. Un es jau teicu par to, ka man patīk, ja Latvijā tiek iestādīti jauni koki, tāpēc arī mīlestība pret dabu un savu tautu.

Bez kā neviens latvietis nevarētu dzīvot?

Manuprāt, Latvijā nevarētu dzīvot bez dziesmām, jo tās dziesmas tiek dziedātas visur.

Ja Latvija būtu dzīvnieks, kāds dzīvnieks tā būtu? Kāpēc?

Latvija varētu būt kaut kāds… Lapsa! Jā, kaut kāds lapsas un suņa sajaukums. Viņam būtu jāizskatās ar brūnu vēderu un pelēku ķermeni, un sarkanu galvu, kā lapsai ir.

Nosauc trīs labās un trīs sliktās latvieša īpašības!

Trīs labās ir tā nepiekāpība, ko es jau pieminēju, arī otrs, ko es jau pieminēju, mīlestība pret dabu un vēl viena lieta – ja kaut kas tiek darīts, bet tas tiek neizdarīts, tad arī cits pie tā pieķersies.

Un kādas ir tās sliktās īpašības?

Tas, ka mēs par daudz prasām no citiem, dažreiz pats sevi noniecina, ka citi ir labāki par viņu, un vēl tas, ka tos darbus nenovērtē līdz galam – arī tā ir slikta īpašība.

Ja visi Latvijas iedzīvotāji apvienotos, ko mēs varētu izdarīt?

Mēs varētu panākt, ka būtu pilnīgi citādāk. Ka būtu uzcelts kāds Latvijai svarīgs muzejs un restaurētas vecās koka mājas, un visādas vēsturiskās vērtības saglabātas.”

Pārpublicēts no Twitter un LSM.lv

An error has occured