Iesaki rakstu:

Brīdī, kad pieņēmām lēmumu Latvijas dzimšanas dienu atzīmēt ar svētku salūtu, nešaubījos, ka nāksies uzklausīt kritiku par “nelietderīgi iztērētu naudu”.

Tas nav nekas jauns - jau gadiem ikviena novada domes aktivitāte, kas iziet ārpus tiešas sociālās palīdzības, tiek kritizēta, pasludināta par nevajadzīgu, lieku greznību. Vienmēr seko virkne ieteikumu, kur un kā labāk/pareizāk iztērēt paredzētos līdzekļus.

Ja līdz šim vairumā gadījumu tika piesaukti kādi pabalsti, tad šodienas aktualitāte ir Ukraina. Ir lasāmas norādes, ka salūtam paredzētos līdzekļus labāk ziedot Ukrainai, daži bez priekšstata, cik maksā modernā kara artilērija, pat izsakās, ka labāk sagādāt artilērijas lādiņus Ukrainas armijai.

Kritizētāju vidū ir pamanāmas vismaz divas ļaužu kategorijas. Tie, kuri vienmēr visu zina labāk par citiem, un tie, kuru politiskās un ideoloģiskās intereses paģēr kritizēt mūsu novada lēmumus jebkurā gadījumā.

Antropologi lēš, ka cilvēka apziņas struktūras nav īpaši mainījušās pēdējos 40 000 gadus. Par tik seniem laikiem diskutēt neņemos, bet par mazliet jaunākiem man priekšstatus bieži spēj sniegt Bībelē rakstītais.

Saistībā ar šo kritiku man prātā atbalsojās Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa. 4.- 6. pants: “Tad Jūdass Iskariots, viens no Viņa mācekļiem, kas Viņu vēlāk nodeva, sacīja: “Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simts denārijiem un tos neizdalīja nabagiem?” Bet to viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis; un viņš, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts.”

Šo atceros ik reizi, kad saņemu kritiku, ja nauda tiek iztērēta, lai godinātu to, kas ir garīga un pārlaicīga vērtība. Man šāda vērtība ir Latvijas valsts un tās neatkarība.

Tad tomēr – kādēļ, manuprāt, salūts ir laba un nepieciešama lieta? Mēs dzīvojam ne tikai no maizes vien, bet arī no tā, kas sagādā dzīvesprieku un dzīves jēgu. Cilvēks nav tikai racionāla mašīna, bet arī garīga būtne.

Lai ikdienas grūtības un rutīna būtu vieglāk panesamas, mēs mēdzam sagādāt sev mazākus vai lielākus prieka brīžus, rūpēties par to, lai mums svarīgie cilvēki justos labi, lai dzīve būtu ne vien dzīvības procesa uzturēšana, bet arī mērķtiecīgs process. Lai ne vien maciņam un prātam, bet arī sirdij būtu prieks par nodzīvotu dienu.

Jā, mēs mēdzam savu sapelnīto tērēt tam, kas mums šķiet vērtīgi, tērēt savu laiku sarunām, kopā būšanai, mīlestības un rūpju apliecinājumiem. Un tieši tas mums dod spēku, pārliecību un vēlmi darīt savu ikdienas darbu, pildīt pienākumus.

Šodien mums ir īpašs laiks. Kā tautai un valstij. Vērtības tiek sakārtotas, tiek šķirots būtiskais no nebūtiskā. Tādēļ man liekas, ka svinēt savu neatkarību, brīvību un to, ka mums, atšķirībā no tūkstošiem citu tautu, ir sava valsts, ir absolūta nepieciešamība! Tas palīdz mums apzināties, kas un kur esam, dod spēku un pārliecību turēties pie valsts un tautības idejas.

Tiem, kas iesaka šos pāris tūkstošus ziedot Ukrainai, vēlos atgādināt, ka Ogres pašvaldība savu atbalstu sniedza jau tad, kad tas vēl nebija “populāri” un vispārpieņemti. Un mēs to turpināsim darīt! Un vēl: es tiešām aicinu visus karstākos kritizētājus ierobežot savus ikdienas tēriņus, vēlmes un ērtības, lai ietaupīto ziedotu Ukrainai. Piemēram, atteikties no savas automašīnas, pārvietoties ar velosipēdu, mašīnu ziedojot Ukrainas armijai! Un to es saku bez sarkasma. Dariet tā, un daudzi būs jums pateicīgi, arī vairāk cieņas iemantosiet!

Man nāk prātā kāds sen dzirdēts nostāsts par dievbijīgu vīru, kurš visu, kas viņam bija, atdeva lūdzējiem. Labu nodomu vadīts, viņš nepamanīja, ka paša mājās sāk ciest trūkumu, ka skumjas un nespēks ir ielavījies paša ģimenē. Ar to vēlos pateikt, ka ilgtermiņā palīdzēt citiem ir spējīgs tas, kurš neatstāj novārtā savas un savu cilvēku pamatvajadzības. Dot otram var tikai tad, ja tev ir pašam! Lai neapstātos mūsu palīdzība un atbalsts Ukrainai, arī mums jābūt stipriem un pārliecinātiem par sevi! Priecīgus svētkus!

Dievs, svētī Ukrainu! Slava Latvijai!

An error has occured