Iesaki rakstu:

Ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, Satversmes aizsardzības biroja direktoram Egilam Zviedrim, Valsts drošības dienesta priekšniekam Normundam Mežvietam - par nepieciešamību izvērtēt Liānas Bokšas aktivitātes publiskā telpā no Krimināllikuma 78. panta un nacionālās drošības aspektiem.

Latviešu valodas statuss un tās lietošana Latvijas Republikas Satversmē ir uzsvērta mūsu konstitūcijas tekstā daudzviet - Satversmes ievadā, 4., 18., 21., 101. un 104. pantā. Lai konstitucionālās normas darbotos, Saeima ir pieņēmusi Valsts valodas likumu, kas latviešu valodas, kā vienīgās valsts valodas, statusu regulē un nostiprina detalizētākā kārtībā. Savukārt, lai likumā noteiktais darbotos, izveidots ir Valsts valodas centrs, kas Tieslietu ministrijas pārraudzībā uzrauga un kontrolē normatīvo aktu ievērošanu valsts valodas jautājumos, kā arī nodrošina latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Papildus vēl jāmin, ka šogad jau trešo gadu pēc kārtas 15. oktobrī tiks svinēta Valsts valodas diena, kā oficiāla atzīmējama diena. Pienākums rūpēties par valsts valodas lietošanu publiskajā telpā ir ikvienam Latvijas patriotam, un tas ir pašsaprotami, jo latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats. Ikvienas personas iesaiste valsts valodas aizsardzībā ir slavējama un atzīstama par pilsoniskās iniciatīvas apliecināšanu.

Tomēr minētais nebūt nenozīmē, ka Latvijā būtu jāpie|auj publiskas "raganu medības" pret tiem cilvēkiem, kuri lieto mazākumtautību valodas. Satversmes 91. pants aizliedz diskriminēt mazākumtautību pārstāvjus. Satversme ir jāskata, kā vienots veselums, kamdēļ valsts valodas sakarā nedrīkst aizmirst Satversmes 114. pantu, kas nosaka, ka ikvienai personai Latvijā ir tiesības saglabāt savu valodu un kultūru. Satversmes tiesa, atsaucoties uz starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem mazākumtautību aizsardzības jomā, norādījusi, ka valsts pienākums - ”radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā”, jo līdz ar latviskajām vērtībām tiek sargāta arī mazākumtautību savdabība.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 114. pants pieprasa valsts pozitīvu rīcību, lai aizsargātu mazākumtautību pārstāvju tiesības (Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa spriedums lietā Nr. 2018-12-01 23., 23.2.punkts, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106 9.1.punkts). Šai valsts pozitīvās rīcības tvērumā bez šaubām ir ieskaitāma arī cieņas pret mazākumtautību valodām nodrošināšana. Ņirgāšanās par ”citādību” nav demokrātiskas sabiedrības pazīme, bet drīzāk liecina par tās trūkumu.

Tulkotāja un dzejniece Liāna Bokša (plašāk pazīstama ar pseidonīmu Langa) ir iniciatore tēmturim #RunāLatviski #AtkrieviskoLatviju. Viņa sociālajos tīklos, apelējot pie latviešu nacionālām jūtām, aizsedzoties ar Satversmes vērtībām (latviešu valodu, kā valsts valodu), izmanto tēmturi, mērķtiecīgi kultivējot naidu pret tiem mazākumtautību pilsoņiem, kuru sarunvaloda ir krievu valoda.

L.Bokša prezentē sevi, kā ”valsts politikas realizētāju”, kura, likvidējot rusifikācijas politiku, izskauž divvalodību, cenšoties nodrošināt valsts valodas aizsardzību. Twitera un Facebook kontos L.Bokšai ir vairāki desmiti tūkstošu sekotāju, kuri seko viņas izteikumiem. Prāvais sekotāju skaits krietni palielina starpnacionālu attiecību saasināšanos. Ik dienu L.Bokša publicē kādu savu pārdomu par ”apsaimniekotājiem krieviem, kas terorizē latviešu uzņēmējus", "apkalpojošāpersonāla krieviem" un uzņēmējiem, kuri esot "krievelības oāzes" un "rasistiem"? kuri pārkāpj viņas iedomātu kārtību.

Slēpjoties aiz rūpēm par latviešu valodas lietojumu publiskā telpā (piemēram, "jo ātrāk nosmērēs Ziepniekkalna krievs savas trenūzenes, ātrāk iemācīsies lasīt latviski" vai "Rus.LSM ir rašizētāju medijs" un "Maxima atrodas paRašas protektorātā"), L.Bokša savā retorikā izmanto šobrīd tik populāro noliegšanas kultūru (cancel kultūru), vēršot to pret krievu mazākumtautību. Tā ir mērķtiecīga nacionālā naida kurināšana, kas tiek veikta ar nodomu.

Soli pa solim sabiedriskajā telpā viņa kultivē galēju nacionālismu, kas balstās uz naidu pret krievu tautības cilvēkiem. Lai arī L.Bokša cenšas apgalvot, ka viņa nevēršas pret atsevišķiem krievu tautības cilvēkiem, bet gan tikai pret "LVpubliskās telpas derusifikāciju”, realitātē viņa izplata informāciju, kas ir naida runa un kas precīzi atbilst Krimināllikuma 78.panta [Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana] kvalificējošām pazīmēm, jo "apdraud vienlīdzīgas attieksmes principu un personas tiesības uz cieņu un psiholoģisko neaizskaramību”. (Krimināllikuma 78.pants. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX-XVII nodaļa). U.Krastiņš, C.Liholaja- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016,43. lpp.)

Vēršos pie Jums frakcijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ vārdā, aicinot tiesiski izvērtēt Liānas Bokšas sociālajos tīklos paustos publiskos, provokatīvos izteikumus, vērtējot to saturu, formu un argumentus. Izvērtējot šīs personas ietekmi uz auditoriju, lūdzam iedziļināties ne tikai viņas izteikumos, bet arī to pieejamības plašumā, ilgumā u.c. elementos, kā to paredz Augstākās tiesas prakse (Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2018. gada 28. marta lēmums lietā Nr. Nr.l 1840001413, SKK - 16/2018; Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2023.gada 10.janvāra lēmums lietā Nr. Nr.l 1817001020, SKK - 3/2023). Papildus tam, mūsuprāt, būtu svarīgi noskaidrot, vai L.Bokšas aktivitātes nav citu - mums nedraudzīgu valstu, un īpaši jau Krievijas Federācijas, atbalstītas un vadītas. Dzejnieces dzīves un profesionālās gaitas norāda nepārprotamu saistību ar Krieviju.

Ceram, ka arī Jūs uzskatāt, ka šo nepārtraukto un mērķtiecīgo starpnacionālo naidu izraisošo uzbrukumu virkne privātpersonām un Latvijas uzņēmējiem ir jāpārtrauc. Nav pieļaujama nesodāma spēlēšanās ar vārda brīvību, valsts konstitucionāliem pamatiem un mazākumtautību tiesībām. Latvijā ikviena cilvēka brīvībai un cieņai ir jābūt aizsargātai, jo ikviens pilsonis mūsu valstī ir vērtība, kuram ir tiesības savā valstī justies droši. Tiem, kuri apzināti provocē linča tiesu, arī L.Bokšai, ir jāapzinās, ka valsts iestādes stingri iestājās par likumu varu valstī. Mūsuprāt, tas nav tikai tiesiskas valsts, bet arī nacionālās drošības jautājums, kura nodrošināšana ir arī tiesībsargājošo institūciju un valsts speciālo dienestu pienākums!

Vēstules noslēgumā gribu Jums atgādināt, ka Nacionālā drošības likuma 3. panta otrā daļa par pirmo mūsu valsts nacionālās drošības sistēmas uzdevumu nosaka savlaicīgi prognozēt un novērst arī valsts iekšējo apdraudējumu, kas saistāms ir ar sabiedrības demokrātisku attīstību.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google