Augstākās tiesas Senāts: Latvijas Bankas vadībai jāatklāj visi lēmumi par savām algām
L. Lapsa27.04.2011.
Komentāri (22)
Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča pēdējā cerība izgaisusi, - arī LR Augstākās tiesas Senāts nolēmis, ka centrālajai bankai jāatklāj visi 2008. un 2009. gadā pieņemti lēmumi, uz kuru pamata tās valde un padome saņēma rekordlielu atalgojumu – kopā pat vairāk nekā pusotru miljonu latu gadā. Šis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru kolēģijas lēmums lietā, kas sākās ar Pietiek pārstāvja vēršanos administratīvajā tiesā, ir galīgs un nav pārsūdzams.
Šā gada februāra sākumā jau otrais Administratīvās rajona tiesas spriedums uzlika par pienākumu Rimšēviča vadītajai Latvijas Bankai atklāt pilnīgu informāciju par tās padomes un valdes jebkāda veida atalgojumu.
Saskaņā ar šo tiesas spriedumu Latvijas Bankai tika uzlikts par pienākumu sniegt „informāciju par Latvijas Bankā 2008. gadā pieņemtajiem lēmumiem, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, norādot to pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru, kā arī atbildei pievienot Latvijas Bankā 2008. un 2009. gadā pieņemto lēmumu, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, kopijas vai sniegt atbildi, kādēļ pieprasīto lēmumu kopijas nav izsniedzamas”.
Taču Rimšēvičs, kurš pēdējos gados ir demonstrējis atklātu sašutumu un neizpratni par to, kāpēc sabiedrībai vajadzētu būt lietas kursā par Latvijas Bankas vadības precīzo atalgojumu, kas iepriekšējos gados dažiem darbiniekiem varēja pārsniegt pat 10 tūkstošus latu mēnesī, šo lēmumu bija pārsūdzējis Augstākajā tiesā.
Pārsūdzot pirmo tiesas spriedumu, kas lika atklāt Latvijas Bankas vadības atalgojumu, Rimšēvičs pauda viedokli, ka Valsts pārvaldes iekārtas likumā lietotā termina „iestāde” attiecināšana uz Latvijas Banku, nosakot, ka Latvijas Banka ir iestāde Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē, nemaz neesot pamatota.
Tāpat nepamatots un pretrunīgs esot arī tiesas uzskats, ka informācija par valsts pārvaldes iestādes amatpersonu atalgojumu demokrātiskajā valstī tiešām būtu atzīstama par vispārpieejamu informāciju un iesniedzama pēc ikvienas privātpersonas pieprasījuma. „Informācija par attiecīgo Latvijas Bankas amatpersonu atalgojumu pēc nodokļu nomaksas ir informācija par attiecīgo personu ienākumiem, respektīvi, cik katrai konkrētai fiziskai personai ir iespējams tērēt saviem personiskajiem tēriņiem, līdz ar to, informācija par personas privāto dzīvi, nevis informācija par Latvijas Bankas līdzekļu izmantošanu,” – šādu uzskatu pauda Rimšēviča vadītā iestāde.
Savukārt informācijas pieprasījumus par algu atklāšanu saskaņā ar Rimšēviča skaidrojumu „Latvijas Banka nevērtē kā pieprasījumus ar mērķi īstenot sabiedrības kontroli pār Latvijas Bankas budžeta līdzekļu izlietojumu”. Tā esot „fiziskās personas personiska interese par konkrētajām Latvijas Bankas amatpersonām izmaksāto neto atalgojumu, nevis sabiedrības interese zināt par Latvijas Bankas līdzekļu izlietojumu”.
Savukārt otrā tiesas sprieduma pārsūdzībā Rimšēviča izmantotā argumentācija bija cita, - Latvijas Bankas prezidents pauž uzskatu, ka sabiedrībai nemaz nav jāzina viņa vadītās iestādes pieņemto lēmumu saturs par tās vadības iepriekšējo gadu algām, kas bija lielākās Latvijas valsts iestāžu darbinieku vidū. Sabiedrībai esot pilnīgi pietiekami, ja tai tiek sniegta informācija par lēmuma pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru.
„Nav skaidrs, kādēļ, sniedzot visu pieprasīto informāciju par lēmumiem, būtu nepieciešams pievienot arī lēmumu kopijas, un otrādāk - kad pieprasīti lēmumi, kuri satur informāciju par pieņēmēju, pieņemšanas datumi, nosaukumi un lietvedības numuri, kādēļ atbildes vēstulē būtu nepieciešams vēlreiz uzskaitīt lēmumos esošo informāciju,” bija teikts Rimšēviča parakstītajā kasācijas sūdzībā.
Tikmēr tiesas spriedumā, ko bija pārsūdzējusi Rimšēviča vadītā iestāde, ir norādīts, ka Latvijas Republikā vispārpieejamā informācija sniedzama pēc jebkuras privātpersonas, kas to vēlas saņemt, pieprasījuma, ievērojot personu vienlīdzību informācijas iegūšanā, turklāt pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju un to viņam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz pieprasītāju.
„Ikvienai iestādei, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, nodrošinot sabiedrības intereses, ir pienākums sniegt jebkurai personai vispārpieejamu informāciju, kas ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei ir pienākums radīt. Tai skaitā pienākums sniegt informāciju ir arī Latvijas Bankai, kuras galvenais mērķis saskaņā ar likuma „Par Latvijas Banku" 3.pantu ir saglabāt cenu stabilitāti valstī, tātad realizēt valsts pārvaldes kompetenci monetārās politikas veidošanā,” bija atzinusi Administratīvā rajona tiesa.
Tāpat tiesa bija atsaukusies uz Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedumu, kurā atzīts, ka personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo: „Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība un informācijas par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu pieejamība. Pārvaldes iestādēm savā ikdienas darbā jāievēro un jāpiemēro cilvēktiesību normas, kas noteiktas Satversmē un citos likumos. Ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem, pilda sabiedrības uzticētās funkcijas.”
Šā gada 18. aprīlī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru kolēģijas rīcības sēdē Rimšēviča parakstītā kasācijas sūdzība par Administratīvās tiesas lēmumu izskatīta un atzīta par pilnībā nepamatotu un noraidāmu.
Senatoru kolēģija konstatējusi, ka „Administratīvās rajona tiesas spriedums ir pareizs, jo tiesa pareizi konstatējusi, ka Latvijas Banka ar 2009.gada 28.septembra atbildi uz pieteicēja 2009.gada 25.augusta iesniegumu nav sniegusi pilnīgu informāciju uz pieteicēja informācijas pieprasījumu. Tiesa pareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 255.panta pirmo daļu, jo atbilstoši pieteicēja pieteikumam ir uzlikusi Latvijas Bankai noteiktā termiņā sniegt atbildi pēc būtības (visu prasīto informāciju)”.
Līdz ar to Rimšēvičam nu vairs nav citas izejas kā pildīt tiesas lēmumu un nodot atklātībai ne tikai informāciju par Latvijas Bankā 2008. gadā pieņemtajiem lēmumiem, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, norādot to pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru, bet arī jāpublisko paši lēmumi.