Iesaki rakstu: 
Tas, ka lielākā daļa sabiedrības ir idioti, man it kā ir bijis zināms jau izsenis, taču pēdējos gados sakarā ar dzīvošanu laukos diezgan noslēgtā vidē, darbiem un de facto pašnodarbinātību, bērniem un vispārēju aizņemtību kaut kā biju šo nolicis maliņā un vairāk vai mazāk koncentrējos uz to, ko es varu, nevis nevaru izdarīt, sabiedrībai un tās atkritumiem atvēlot pēc iespējas minimālu lomu manā ikdienā.
Bet te nu mēs atkal esam - pateicoties šim idiotu baram, mēs esam vēl nebijušu ierobežojumu priekšā, kā arī pie pārslogotas veselības aprūpes sistēmas, kas ierobežo plānveida pakalpojumus un nupat sāk runāt arī par neatliekamās (!) palīdzības atliekamību daļā gadījumu.
Man negribētos šo saukt par bezcerību, tāpēc ka cerība ir muļķu mierinājums, un es savā dzīvē un apziņā tai cenšos atvēlēt pēc iespējas mazāk vietas. Ir - ir, nav - nav. Taču ir neizpratne un vilšanās. Nu na…uj mēs nevaram vienkārši lietas darīt normālāk un padomāt pāris soļus uz priekšu?
Kāpēc nevar to tizlo masku normāli uzvilkt, kāpēc nevar aiziet un savakcinēties? Kāpēc nevar auto piesprādzēties un piesprādzēt bērnus? Kāpēc nevar fleksējot brilles un austiņas uzlikt un aizsargu neskrūvēt nost? Kāpēc nevar braukt normāli un netaisīt debilas un liekas apdzīšanas?
Šādu piemēru ir desmitiem vai simtiem. Jā, lielākajā daļā gadījumu nekas ļauns nenotiek. Līdz vienreiz notiek. Jā, parasti tas notiek ar kādu citu. Nu, labi, vienreiz notiek arī ar mums. Jā, bet parasti tas neskar citus. Līdz vienreiz tomēr skar, taču tikai dažus. Un tad, tavu brīnumu, slotaskāts izšauj un vienreiz tomēr tas skar visus. Apsveicu! Kolektīvās bezatbildības un stulbuma uzvara.
Labi, tā vai citādi šajā dzīvē nolohoties vai palikt muļķa lomā gadās visiem. Kādam retāk, kādam beižāk. Nekļūdās tas, kas neko nedara, un tā tālāk. Sapratīsim un piedosim.
Taču sliktākais šajā situācijā ir tas, ka te nav runa par nezināšanu vai kļūdām. Viss šis stulbums un tā vadītā destrukcija nav kaut kāda taustīšanās tumsā un atbilžu meklēšana, tas viss nāk ar milzīgu misijas apziņu, kas balstās idejā, ka mūs noteikti kāds mēģina app…st, taču mēs esam "gudrāki" un mums kārtējo reizi būs kaut kāds savs īpašais ceļš. Jo es jau neesmu tāds kā visi citi, citi, citi...
Ok, mani ļoti besī visa veida autoritātes, es tiešām cenšos "domāt patstāvīgi" un pats pieņemt lēmumus. Un, tavu brīnumu, tas ir aptuveni tas, uz ko pastāv arī visi šie idioti antivakseri, nesprādzētāji un vaļā acīm fleksētāji, taču dīvainā kārtā tās patstāvīgās domas rezultāts mums būtiski atšķiras.
Es paskatos uz mentāli un fiziski veselīgākām un pārtikušākām sabiedrībām, un ko es tur redzu? Es redzu, ka viņi vakcinējas, es redzu, ka viņi piesprādzējas, brauc prātīgāk, ņem par pilnu darba drošību. Vēl es redzu, ka viņi mazāk diskriminē cilvēkus pēc to seksuālās orientācijas un ādas krāsas, nečakarē cilvēkus par gramu zāles un tamlīdzīgi. Un, paskatoties uz ļoti izmērāmiem viņu attīstības rezultātiem, man nākas secināt, ka tas viss kaut kādu iemeslu dēļ darbojas.
Nu tad varbūt mēģinām darīt kaut ko aptuveni tādā veidā? Uzreiz jau nesanāks, tas ir normāli, ja ne ejam uz mērķi, tad rāpojam uz to, nu, vai vismaz guļam mērķa virzienā. Nē, nevaram. Kāpēc? Jo mēs jau neesam...
Cik vēl grābekļiem ir jāuzkāpj, un cik vēl pirkstu ir jānozāģē, lai vismaz vairākums beidzot saprastu, ka mēs neesam unikāli un ka mums ir aktuālas precīzi tās pašas problēmas, kuras visām citām valstīm šajā pasaules daļā kā minimums?
Mūs no bērnības diezgan intensīvi presē ar ideju, ka Latvija ir kaut kas baigi īpašs - četri gadalaiki, kaut kāda tur daba, Dziesmusvētki un kas tik vēl ne, un šķiet, ka šis ir iesējis tādu ļoti bīstamu domu, ka laicīgās pasaules izaicinājumi uz mums neattiecas vai attiecas mazāk. Un, ja tomēr attiecas, tad arī te mums būs kaut kāds īpašais ceļš. Nu nebūs.
Ok, bet ko ar šo visu iesākt? Es nezinu. Šo rakstu tikai tāpēc, lai dabūtu to ārā no savas galvas, palaistu vaļīgāk nervus un varētu pievērsties darbam. Citas jēgas tam nevar būt, jo tie, kam ir lemts saprast, jau sen ir visu sapratuši, bet pārējie turpinās nesaprast.
Mums ir divi varianti - kārtējo reizi saprast, piedot, piekāpties. Nav šaubu, ka jaunie ierobežojumi visvairāk skars un visvairāk tos ievēros ne jau tie, kuru stulbuma, bezatbildības un kaitniecības dēļ tie ir ieviesti, bet gan mēs paši - kas vakcinējās, kas vilka maksas, kas pēc savas iniciatīvas jau iepriekš mazināja kontaktēšanos.
Otrs variants ir beidzot iztaisnot muguru un pateikt, ka tolerance ir izsmelta un kā minimums pārtraukt kontaktus ar tiem stulbeņiem no radu un paziņu loka, kam aizvien šis nepielec. Viņu dēļ mēs jau ciešam un turpmākās četras nedēļas cietīsim daudzkārt lielākus finansiālus un mentālus zaudējumus. Tā ir vienkāršā sabotāža un uzmetiens, par kura upuriem esam kļuvuši mēs. Arī savas acu pievēršanas politikas dēļ. Skaidrot un mēģināt par kaut ko pārliecināt - man šķiet, ka tas jau ir nokavēts.
Kā man pašam ar šo visu ies? Es nezinu. Te laukos mierīga dzīve vispār balstās uz acu pievēršanu, kas, protams, ir skumji.
Kaut kā tā.
Un joprojām - man ir ļoti, ļoti skumji par to, ka šis viss ir tik ļoti vienkārši. Tāds mazumiņš katram bija jāizdara, bet nē, pat to nevarējāt izdarīt. Nu kāpēc?
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
