Iesaki rakstu: 
Vispārējos sabiedrības emocionālā pacēluma apstākļos savu attieksmi pret apkārt notiekošo rodas vēlēšanās paust arī tam, kurš atrodas tālu no sabiedriskās kultūras dzīves. Neprasme skaisti un pareizi dziedāt liedz kolektīvos piedalīšanās priekus, tomēr paliek individuālā attieksme. Vienmēr esmu nedaudz apskaudis dziedātājus par viņu spēju tik viegli un ātri panākt vienojošo kopības sajūtu. Ar vārdiem bez melodijas to paveikt ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami. Šis raksts būs mēģinājums cildināt dziesmu un dziesminiekus. Ceru, ka pietiekami interesants, lai lasītājiem nekļūtu garlaicīgi.
Interese rodas no sapratnes, savukārt sapratne atkarīga no tā, cik vienkārši tiek aprakstīts sarežģītais. Diemžēl, vienkāršojot sarežģīto, tiek zaudēta precizitāte, līdz ar to arī pareizība. Nesaprotamais tiek skaidrots nevis asi un precīzi, bet gan truli un aptuveni, bieži vien izmantojot metaforas - mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus. Turklāt vienkāršība rada interpretācijas, pret kurām cīnīties ir tāpat kā cīnīties pret pūķi, - nocērtot vienu galvu, vietā izaug trīs jaunas galvas. Teksts sāk dzīvot pats savu dzīvi, un, lai to savaldītu, autoram jāiestigst sīkumainos paskaidrojumos, kā rezultātā raksts kļūst vēl sarežģītāks par sākumā iecerēto.
Vienkāršības problemātiku var risināt, pasludinot vienkāršo par nepareizu. Šādā gadījumā autoram nav jācenšas pierādīt sava pareizība, izmantojot oficiāli atzītus informācijas avotus vai pērkot kādas slavenības viedokli. Katrs lasītājs pats var meklēt informāciju no avotiem, kuriem viņš visvairāk uzticas. Interpretācijas šajā gadījumā līdzinātos zariem, kuri veidojas no stumbra. Kādas būs šīs interpretācijas - grubuļainas un atzarus veidojošas vai gludas un nokaltušas, tas kļūs atkarīgs no lasītāja, nevis autora. Par autora galveno uzdevumu kļūtu tieša tiekšanās uz mērķi, līdzīgi kā stumbrs tiecas uz sauli.
Pirms uzsākt lasīšanu, uzskatu par nepieciešamu uzrakstīt vēl vienu teksta lietošanas instrukciju. Teksts būs īss, bet ļoti koncentrēts, tāpēc tie, kuri pieraduši lasīt ātri, pēkšņi var sajust smagu reibuma sajūtu. Teksts ir paredzēts piesardzīgai attieksmei sākumā un pēc tam atkarībā no sajūtām lēnai katras rindkopas baudīšanai – vai riebumā no tām novērsties.
Cipari, burti un notis ir vienkāršas zīmes, kas veido sarežģītākas – skaitļus, vārdus un melodijas. Civilizācijas rītausmā bija pazīstami cipari un burti, bet nošu zīmes radās vēlāk. Skaitļi un vārdi no antīkās kultūras mantojuma ir saglabājušies pretstatā melodijām, kuras ir zudušas. Nošu zīmju atklāšana radīja pārliecību, ka arī tādām vērtībām kā, piemēram, labais un ļaunais vai skaistais un neglītais drīzumā tiks atklātas zīmes, kas ētisko un estētisko varēs attēlot zīmju sistēmā. Pagāja vairāki gadsimti, taču visi meklējumi bija veltīgi, līdz kamēr radās jauna uzskatu sistēma.
Lietas novietojot līdzās vienu otrai, veidojas telpa, savukārt, lietas novietojot vienu virs otras, veidojas laiks. Ciparus, burtus un notis cilvēks uztver telpā, taču ētiskās un estētiskās vērtības jāmeklē laikā, nevis telpā. Ko gan var spriest par apli kultūra, kas apguvusi laiku, bet kurai nav zināma telpa un kura uz pasauli raugās caur šauru salmiņu? To, ka aplis reizēm ir balts, ja nav redzama riņķa līnija, citreiz melns vai reizē gan balts, gan melns. Aplim nav viena precīza formulējuma, kas pamatots telpā, bet vairāki atšķirīgi, kas pamatoti ar laika vērtībām.
Šī koncepcija atgādināja agrāk eksistējušos uzskatus, kad vārdam bija gan laika, gan telpas vērtība, bet skaitlim tikai telpas vērtība. Vārdiski dotais solījums pastāvēja laikā, savukārt rakstiski dotais solījums – telpā. Skaitlis pastāvēja tikai telpā, jo sarunā ar citiem cilvēkiem par skaitli nebija iespējams uzzināt kaut ko vēl vairāk. Citādi bija ar vārdiem. Uzrakstītos vārdus nebija iespējams saprast viennozīmīgi, tam bija nepieciešams dialogs ar otru cilvēku. Rakstīto vārdu vērtība bija atkarīga no lasītāja, savukārt izrunāto vārdu vērtība no autora. Klausītājs vienmēr varēja uzdot jautājumus, līdz kamēr izpratne par vārdiem tuvotos izpratnei par skaitļiem. Šādā veidā kļūtu iespējams izprast vērtības, kuras nebija iespējams izprast rakstiski.
Vārdi laikā bija vērtība tām kultūrām, kurām vēl nebija izveidojusies sava rakstu valoda. Saglabāt laika vērtību rakstu valodas ietekmē bija ļoti grūts, taču ne neiespējams uzdevums. Viens no šādiem piemēriem bija Atēnu pilsētvalsts, kad no nievājošas attieksmes pret telpiskām zīmēm tika radīta mācība, kas vēlāk kļuva par noteicošo vesela kontinenta kultūrā. Katras tautas attīstība sākas ar atdarināšanu, tāpēc tām tautām, kurām vēl nebija izveidojusies sava rakstu valoda, Senajai Grieķijai bija jākļūst par piemēru. Sengrieķu valoda palīdzētu atkārtot vēsturisko attīstību, bet latīņu valoda to apvienotu ar modernās zinātnes sasniegumiem.
Zināšanu veidošanā pastāv divu veidu dati - cietie un mīkstie. Planētas kustības sākuma dati pieder pie cietajiem datiem, jo, apvienojot tos ar informāciju par pareizo formulu, iespējams iegūt zināšanas. Mīkstie dati ir visi pārējie dati, no kuriem iespējams izveidot zināšanas bez informācijas par pareizo formulu. Uz mīkstajiem datiem attiecas ne tikai labais un ļaunais, skaistais un neglītais, bet arī, piemēram, patiesība un meli, vīrietis un sieviete. Var uzkrāt lielus mīksto datu daudzumus, taču, izsakoties matemātiskā valodā, mīkstie dati bezgalīgi tiecas uz cietajiem datiem, nekad tos nesasniedzot. Ja lielas datubāzes analizē cilvēku vajadzības, tad dalījums cietajos un mīkstajos datos cenšas apmierināt cilvēku smadzeņu vajadzības.
Cilvēku smadzeņu tehniskie parametri ir iespaidīgi. Viena cilvēka smadzenēs atrodas aptuveni 90 miljardi neironu, turklāt katrs neirons savienots ar aptuveni 10 tūkstošiem citu neironu. Pirmo skaitli kāpinot ar otro, iegūstam iespējamo tīklu rašanos skaitu, kas ir lielāks par elementārdaļiņu skaitu redzamajā Visumā. Viens neirons spēj apstrādāt tik lielu datu daudzumu, lai pēc fotogrāfijas varētu atpazīt cilvēku ar cepuri galvā. Neirona spēja vienlaicīgi gan glabāt, gan apstrādāt datus ļauj smadzenēm darboties ķīmiski elektriskā formātā. Digitālajā formātā dati tiek pārsūtīti no atmiņas uz procesoru un pēc tam atkal atpakaļ, kas patērē daudz enerģijas. Teorētiski aprēķināts, ka GPT-3 programmas trenēšanai nepieciešama enerģija, ko saražo vidēja lieluma atomelektrostacija, bet GPT-4 programmas trenēšanai nepieciešamas vairākas lielas atomelektrostacijas.
Cilvēka organisms smadzenēm iedala enerģiju atkarībā no vecuma, jo organisms jaunāks, jo procentuāli smadzenēm piešķir lielāku enerģijas daudzumu. Ja enerģijas ir pietiekami, neironi veido jaunus tīklus, enerģijai kļūstot par vērtību, tā stiprina jau esošos tīklus, bet enerģijas deficīta apstākļos cenšas saglabāt tikai lielākos tīklus. Reizēm datu apstrādes procesā tiek saņemts sprādzienveida pieprasījums pēc enerģijas jaunu tīklu veidošanai, un tas var notikt jebkurā vecumā. Digitālajā formātā algoritmu iespējams precīzi sastādīt, bet ķīmiski elektriskajā formātā datu apstrādes rezultāts nav paredzams, jo tas ir atkarīgs ne tikai no neironiem, bet arī no tīklu tīkliem, kuri izveidojušies cilvēka dzīves laikā. Ļoti bieži smadzenes rada kaut ko no datiem, šo kaut ko uzskatot par zināšanām, neņemot vērā ķēdīti: dati – pareiza formula - zināšanas.
Cilvēka organismam svarīgāka par domāšanu ir pati dzīve. Ja apmierinātu smadzeņu fiziskos un garīgos procesus, tad cilvēks ticētu jebkam, kas viņa dzīvi padarītu ērtāku. Cietajos datos cilvēkam arvien vairāk jānopūlas, lai pateiktu kaut vienu teikumu, kurš būtu pareizs, turpretim mīkstajos datos pilnīgi viss saprotami pasacītais ir vienlaicīgi gan pareizs, gan nepareizs, jo trūkst informācijas par pareizo formulu. Vienādojot mīksto datu galējības, viss kļūst vienādi pareizs un vienādi nepareizs. Pamats paliek līdzens, un pasaule top plakana kā datora ekrāns, kurā nav ne mazākā izciļņa. Formas veidošanās kļūst atkarīga no vēja, nevis reljefa. Tā ir uzskatu sistēma, kurā progress ir cietajos un brīvība mīkstajos datos.
Kas kopīgs putnam un mājai? Tas ir cipars - viens. Un kas kopīgs putnu baram un ciematam? Tas ir skaitlis. Šie un līdzīgie sokrātiskā tipa jautājumi rada vērtību skalu tām domām, kas no izejas tiecas atpakaļ uz tīklu mudžekli. Katras domas atkārtots mēģinājums rod atšķirīgu ieeju, un skaitlis katrai no tām piešķir salīdzinošo vērtību. Ja tā nenotiek, tad doma līdzinās vējam, tā parādās un pazūd. Laikmeti, kuros cilvēciskās domas rada vērtības, kļūst par vēsturiskiem. Katram laikmetam ir sava apkārtne un sava valoda, ar kuru šo apkārtni izzināt, taču zīmju meklēšana un atrasto zīmju tulkošana ir kopēja visiem laikmetiem.
Šim stāstam par dziesmu ir precīzi zināms sākums – 1781. gads, Rīga. No grāmatas lapaspusēm izkaisītās domu sēklas meklēja augsni, kurā tām piezemēties. Dažreiz zāles un nezāles bija pārāk garas, un sēklas augsni nemaz nesasniedza. Citur jau esošā sakņu sistēma bija pārāk spēcīga, lai sēklām būtu kaut mazākā iespēja iesakņoties. Grāmatas autora dzimtenē no sēklām izauga mežs, un viena maza sēkliņa iekrita arī augsnē, kurā vārdi radīja strīdus, toties dziesmas vienoja. Pagāja gadi, un no sēkliņas izauga dižs koks. Pieliekot plaukstu pie zemes, varēja sajust, kā pukst augsne. Ar sirdi apzināties un ar prātu nojaust koka varenās un neredzamās saknes. Uztvert kultūrlaiku un ieraudzīt kultūrtelpu.
Ar cieņu pret dziesmu un visiem cilvēkiem, kuriem dziesma nav vienaldzīga.
Seko mums 
