Iesaki rakstu: 
Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāja Ivara Priedes (attēlā) tiešā atbildībā esošās un gadiem ilgi novārtā pamestās, neataisnīgās atalgojuma sistēmas dēļ sociālo tīklu viedokļu līderi uzbruka portāla Rus.LSM.lv žurnālistiem, jo tur darbinieki saņem daudz lielākas algas nekā latviešu LSM.lv redakcijā.
Sociālajā tīklā X (Twitter) Saeimas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība) norādīja, ka 2023. gada deviņos mēnešos Rus.LSM žurnālisti vidēji mēnesī saņēma 2183,10 eiro, bet LSM.lv žurnālisti attiecīgi – tikai 1601,18 eiro.
Žurnālisti nav vainīgi! Kroplā atalgojuma sistēma tiešām sadalīja LTV kolektīvu nevienlīdzīgās kastās - ir tādi, kuri strādā garas stundas un saņem grašus, un ir tādi, īpaši I. Priedem vai viņam lojālajiem departamentu direktoriem pietuvinātie, kuri saņem vairākus tūkstošus. Protams, vairāk to lielāko algu cipari ir uzblīduajšā administrācijā, nevis radošajās redakcijās.
LTV arodbiedrība gadiem norādīja I. Priedem uz neskaidro un pret darbinieku interesēm vērsto atalgojuma sistēmu. Pietiek.com jau rakstīja (https://m.pietiek.com/raksti/nolaista_latvijas_televizija_-_izskerdiba,_nolaidiba,_pagrimums_un_korupcijas_ena/), ka vēl pirms pieciem gadiem arodbiedrība uzrakstīja I. Priedem kolektīvo vēstuli, kurā izteica sašutumu par operatoru neizdevīgiem darba līgumiem, darba organizāciju un neskaidru atalgojumu.
Formāla atbilde tika saņemta pēc pusgada un vairākiem atgādinājumiem. Taču no šī bardaka atalgojumos cieš ne tikai tehniskie darbinieki, bet arī radošie kolektīvi. Un viens no tiem ir LSM kolektīvs, kur kvalificēti žurnālisti saņem zemākas algas.
Valsts kontrole 2017. gadā norādīja uz nekārtībām atalgojuma sistēmā, bet I. Priede vienkārši to ignorēja un “atrakstījās”, sūtot vēstules gan valsts iestādēm, gan LTV darbiniekiem. Tajā pašā laikā cilvēki iet projām no televīzijas, un LTV par dārgu naudu pērk ārpakalpojumus, bet radošie un tehniskie darbinieki piepelnās kreisajās haltūrās.
Vai tas kaut ko neatgādina? Noteikti – tipisku sociālisma ekonomikas modeli, kurā pie valdošās kastas piederošie funkcionāri pelna vairākus tūkstošus un ne par ko negrib pieļaut, lai atalgojuma sistēma tiktu savesta kārtībā. Bet tikmēr LTV kolektīvs dzīvo slimīgā atmosfērā pussagruvušā, ar I.Priedes “gādību” nolaistā Zaķusalas augstceltnē.
I. Priede ir gājis vēl tālāk – pirms diviem gadiem likvidēja LTV Personāla nodaļu. Uzņēmumā ar 500 darbiniekiem!
Nav jāšaubās, ka kara draudu apstākļos un, ņemot vērā nacionālās drošības intereses, 2026. gadā – kā paredz Nacionālās drošības koncepcija – sabiedriskajos medijos no valsts budžeta vairs netiks finansēts saturs krievu valodā. Kas notiks ar Rus.LSM darbiniekiem? Ir nopietni jāiesaka viņiem necerēt, ka I.Priede būs spējīgs atrisināt šo situāciju, sniedzot atbalstu.
„Panorāmas” sižetā I. Priede, mulsi smīnēdams, murmināja, ka gaida “kaut kādu” rīcības plānu (19.03. LSM https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/19.03.2024-seplp-locekles-atlugums-aktualizejis-diskusijas-par-krievu-valodu-sabiedriskajos-medijos.a547320/) Kārtīgs vadītājs pats liktu galdā rīcības plānu gan SEPLP, gan Saeimai, kā viņš redz pāreju uz raidīšanu tikai latviešu valodā un kā viņš parūpēsies par saviem darbiniekiem.
Tas atgādina, kā I. Priede taisnojās par nolaisto Zaķusalas ēku raidījumam “Aizliegtais paņēmiens” pagājušajā decembrī: redz, pie visa varot pierast, un no politiķiem neesot saņemta vīzija par jauno ēku. Bet pats I. Priede nespēj pielīmēt flīzes pie apdrupušās LTV fasādes un gadiem ilgi nespēj nopirkt elektroapgādes sistēmas apakšstaciju. (https://m.pietiek.com/raksti/vel_par_zakusalas_grabazu_un_par_ltv_valdes_priekssedetaja_nevaribu,_vienaldzibu_un_augstpratigu_attieksmi/)
Latvijas Televīzijas kolektīvam nav ko cerēt arī uz SEPLP atbalstu – padomes priekšsēdētājs J. Siksnis tajā pašā „Panorāmas” sižetā (19.03.LSM) tikai steidzās kārtējo reizi atrast vainīgo: redz, bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis neesot informējis medijus par termiņu - 2026. gadu. Un? Jau sācies nākamais gads, un kaut kas ir darīts no padomes puses?
Arī nav pirmā un droši vien ne pēdējā reize, kad SEPLP neko nedara un ātri novirza atbildību uz kādu citu, tā teikt, pārslēdz pārmiju. Pārmijnieki SEPLP. Un nu padomei jālien vai zemē aiz kauna: pats valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uzņēmies izpildīt viņu darbu – ierosinājis, ka sabiedrībā jābūt plašākai diskusijai par “sabiedrisko mediju, mediju vides lomu un vietu, vārda un preses brīvību”.
Tādai diskusijai jau bija jābūt sen, un to bija jāorganizē SEPLP! Bet ko nu, padome pat nevīžoja izrunāties ar Latvijas Radio kolektīvu par sabiedrisko mediju apvienošanu, un pēc tam sabiedrība brīnījās, ka Radio ēkā 80% darbinieku neatbalsta mediju apvienošanu. Un vēl E. Rinkēvičs skaidri pateica, ka SEPLP kārtējo reizi mēģināja krievu valodas un cūku komiksa problēmu “paslaucīt zem paklāja” un “mulsi” paklusēt.
Taču SEPLP joprojām mēģina “aizslaucīt” bēdīgi slaveno cūkskandālu, nodemonstrējot augstāko pilotāžu birokrātijā un demagoģijā – padome, kā teikts tās mājas lapā, uzdeva LTV (kuram tad īsti televīzijā?) izstrādāt LSM.lv “redakcionālo politiku viedokļu žanra materiālu publikācijām, kā arī sniegt informāciju par atbildības gradāciju un atbildības pieprasīšanu par redakcionālo vadlīniju pārkāpumiem” un, tostarp, izstrādāt “visai sabiedrībai pieejamu redakcionālo politiku par izvēles, atlases un publicēšanas kritērijiem LSM.lv rubrikā “Ārpus ētera”, kurā tiek publicēti gan viedokļu raksti, gan komiksi un karikatūras”. (https://www.seplp.lv/lv/jaunums/seplp-uzdod-izstradat-lsmlv-viedoklu-zanra-satura-veidosanas-politiku?utm_source=https%3A%2F%2Ft.co%2F)
Vai tas nozīmē, ka LSM.lv redakcijai, kas strādā jau 12 gadus, nebija redakcionālās politikas viedokļu žanra materiālu publicēšanai?! Absurds! Un tā ir rīcība pēc starptautiska mēroga skandāla, ko savā labā izmantoja Krievijas propaganda?!
Kamēr LTV turpināsies cūcības ar attieksmi pret darbiniekiem un viņu darba apstākļiem, bardaks ar personāla politiku un atalgojuma sistēmu un nolaidība ar miljoniem vērtajiem tehnikas iepirkumiem, kas vairo kolektīva neapmierinātību un paviršību darbā, tikmēr gaidīsim un sagaidīsim jaunus cūkskandālus.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
