Iesaki rakstu: 
Mums, latviešiem, ir vājības, kas tiek izmantotas pret mums. Kad mēs jūtam tūlītējus eksistenciālus draudus, tad mēs esam vienoti, nesalaužami un neapmānāmi. Bet pēc mobilizācijas stāvokļa iestājas atslābums, un ieslēdzas gadsimtos iemācītie samierināšanās mehānismi. “Vai mēs neesam par prasīgu? Vai svešais šeit nejūtas par svešu? Varbūt mums kā saspiesties, lai visiem pietiek vietiņas? Vai mūsu latvietība neliek justies kādam neērti?”
“Patīsim filmu” gadu atpakaļ. Visiem prātā spilgti bija krievu okupantu zvērības Ukrainā – spīdzināšanas pagrabi, bērnu izvarošanas, Mariupoles iznīcināšana… Bet vienlaikus situācija mainījās. Hersonas pretuzbrukumā ienaidnieks cieta pirmās smagās sakāves, bet mēs paši, ukraiņu varonības sargāti, izmantojām iespēju un atbrīvojāmies no okupekļa Rīgas sirdī. Prasība pēc atbrīvošanās no komunisma un rusifikācijas mantojuma vairs nebija ignorējama.
Bet ir pagājis gads, un kara ieilgšana ir devusi otro elpu krievu imperiālismam, kuru pastiprina vietējie noderīgie idioti. Okupeklis ir novākts, bet Maskavas nams arvien braši stāv Rīgas centrā. Daži Krievijas spiegi tiek aizturēti, bet tikmēr “humāni” Latvijā tiek ielaisti “opozīcijas” žurnālisti, kuri vēl nesen apkalpoja Krievijas propagandas mašīnu. Un, protams, asaru jūras tiek lietas par “krievu tantiņām” jeb tūkstošiem dažāda vecuma un dzimuma Krievijas pilsoņiem, kuri pat nav centušies iemācīties Latvijas vienīgo valsts valodu.
Asaru jūras liet ir vieglāk, ja ir nodokļu maksātāju eiro, ar kuriem tās apslaucīt, – tāda ir “izmeklējošo žurnālistu” filozofija. Viņi no Ukrainas spējīgākās Nacionālās gvardes vienības nomelnošanas ir pārgājuši uz līdzekļu apguvi “kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” (!), lai apkalpotu agresorvalsts Krievijas pilsoņu ērtības Latvijā. Protams, ir arī daudzi, kuri tiešām sāk just līdzi īpaši atlasītajiem, bet ne sevišķi labi pārbaudītajiem bēdu stāstiem par “gansu” nospīdzinātajām tantiņām Daugavpilī.
Tā mēs arvien turpinām mīņāties starp latvisko un krievisko, jo tiem, kas ir iemanījušies veidot sabiedrisko domu par mūsu nodokļu naudu, ir sabojāts morālais kompass un vispārēja neizpratne par PSRS veikto noziedzīgo kolonizāciju, tās sekām un šobrīd notiekošo genocīdu Ukrainā. Uz tā fona apcerēt Krievijas pilsoņu neērtības Latvijā ir morāla kroplība, stulbums un gluži vienkārši drauds Latvijai kā nacionālai valstij. Miljonam latviešu nav jāsatraucas par 140 miljonu nācijas ērtībām. Īpaši tad, kad liela daļa šīs nācijas un tās prezidents Putins grib ērtāku dzīvi iegūt ar mūsu brāļu ukraiņu slepkavošanu. Atgādinu, ka Krievijas prezidenta vēlēšanās Krievijas pilsoņi Latvijā Putinam atdeva 93,61% savu balsu.
Vai to var mainīt? Šķiet, ka politiski ne. Vismaz ne šobrīd. Bet varam sākt ar savas atmiņas atsvaidzināšanu un garīgo noturību pret latviskā nicinātājiem un mūsu elementāro interešu noliedzējiem. Tieši tāpēc mums jābūt nacionālistiem un jāskata ikviena situācija tikai no mūsu interešu viedokļa, lai emocionālas propagandas ietekmē nesāktu stiprināt Krievijas un tās pilsoņu intereses.
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
