Iesaki rakstu: 
Ja reiz dzīvnieku pasaules kolektīvie saprāti mums ir pašsaprotami, kas mums liek uzskatīt, ka tāda, līdzīga kā dzīvnieku pasaulēm kolektīvā saprāta, kas faktiski mūs vada, nav arī cilvēkiem?
Dzīvnieku pasauļu kolektīvos saprātus mēs novērojam ikdienā, vērojot putnu migrācijas gadalaikos, kur kāšu priekšgalā pamatā ir jaunie, nevis vecie putni, vai kukaiņu pasauli, kas sastāv supersarežģītām būvēm no inženiertehniskā viedokļa un ģeniāli veidotām sociālajām hierarhijām, tajā skaitā ar populācijas pašregulāciju, suicīdu ieskaitot.
Katrā ziņā ir skaidrs, ka kolektīvais saprāts ir pārāks par ikkatru savas sugas indivīdu, jo vada to intuīciju un pamatinstinktu līmenī, jo nevienā termītu pūznī nav galvenā termīta, tāpat kā skudru pūznī nav galvenās skudras un bišu stropā bites, kas patstāvīgi būtu spējīga noorganizēt un vadīt visus procesus, it īpaši, ja mēs zinām to, ka kukaiņiem nosacītās smadzenes ir muguras centrālajā nervā, nevis galvā , - no zinātniskā viedokļa varētu teikt ka patstāvīgi domājošu smadzeņu orgāna klasiskā izpildījumā kukaiņiem nemaz nav, jo viņu rīcība ir prognozējama kā ieprogrammēta instinktīvā līmenī, līdz ar to kukaiņu kolektīvo saprātu varētu izmērīt kā ikkatra sugas indivīda vājprātu summu kopumu.
Ja reiz dzīvnieku pasaules kolektīvie saprāti mums ir redzami, kas mums liek uzskatīt, ka tāda, līdzīga kā dzīvnieku pasaulēm, kolektīvā saprāta, kas faktiski mūs vada, nav arī cilvēkiem?
Cits jautājums ir, cik mēs spējam saprast no tā, kā un caur ko mūsu kolektīvais saprāts mūs vada un uz kurieni tas mūs ved? Varbūt par to ir vērts aizdomāties, jo, nedomājot par to, mēs varam attapties okeānā, līdzīgi kā sezonālie siseņu kolektīvi nonāk Āfrikas piekrastēs.
Seko mums 
