Šodien visi ceļi ved uz Maskavu, – vismaz Latvijā tas neprasa īpašus pierādījumus
Leonards Inkins19.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Maija sākumā bija daudz dažādu, pat pretrunīgu un citiem citu noliedzošu svētku. Bija Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena un arī Darba svētki, ko pasaulē dēvē par darbaļaužu solidaritātes dienu. Bija arī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kā arī Eiropas diena un kādu tā saucamie uzvaras svētki.
Svētki bija, bet svētku sajūtas gan ne. Bija darbaļaužu solidaritātes diena, bet neredzēju nedz darbaļaužus, nedz solidaritāti. Bija 4. maija neatkarības pasludināšanas datuma piemiņas baltgaldautotā diena, bet kā neredzēju, tā neredzu tādu neatkarību, pēc kuras tiecāmies padomju gados un uz kuru cerējām astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Bija uzvaras diena, tik joprojām neredzu nekādu uzvaru. Mēs neko un nevienu neesam uzvarējuši.
Vai mums ir kādi pašu svētki? Ja runāt par visu, kas saistīts ar Lāčplēsi, tad tas ir tikai kāda uzplečota vīra iztēles auglis.
Vai mums ir kādas reālas uzvaras, ko pašiem svinēt, un vai mēs tās svinam? 1. maijs, 8. maijs, devītais maijs, māmiņdiena. Tie visi ir aizgūti no citiem. Man var iebilst, sakot: bet mums ir Jāņi! Vai mēs esam vienīgie, kuriem ir Jāņi, un kurš no kura galu galā te ko ir aizguvis?
Prātu izkūkojuši veči
Svētku meklējumos biju ieklīdis vairākās vietās un arī pie Maskavas pirksta. Ko tur redzēju, kādas pārdomas un secinājumi mani tur piemeklēja?
Sajūta bija tāda, it kā dzen naglu zārkā, kad pārklāj tam pāri segu vai kad laiž zemē (bedrē), vai arī kad ved svešumā un ir brīdis, kad vilciens sāk braukt, – tas ir emocionālu pārdzīvojumu brīdis, kuru neaizmirst.
Kārtējo reizi secinu, ka ir ļoti noderīgi vismaz pa retam iziet no nama un palūkoties uz māju no ārpuses, lai būtu labāka izpratne, kur tu patiesībā dzīvo. Kaut latvieši nevienu nav uzvarējuši, ir ļoti derīgi un ilūzijas ārstējoši 9. maijā atnākt vai aiziet pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, lai saprastu, kādā valstī tu patiesībā dzīvo. Tikai nestāsti, ka jau tāpat zini. Aizej un sapratīsi, ka tomēr kļūdies, un īsti to apjēgsi, tikai tur atrodoties.
Ja domā, ka tur ir tikai prātu izkūkojuši veči, kuru paliek aizvien mazāk, tad maldies. Ja domā, ka tie ir kādi «citādāk domājošie, citā informācijas telpā dzīvojošie» un mums ir sava latviska valsts vara, tad arī maldies.
Pirms gadiem desmit, kad uzvartraci nosodošie nesa simbolisku dzeloņdrāšu vainagu ar nolūku nolikt to pie Maskavas pirksta, tos pavadīja policisti robokopu izskatā. Kamēr gāja, tikmēr pa kādam no vainagu nesošajiem aizturēja un aizveda uz kādu no Latvijas policijas iecirkņiem.
Policisti pret vainaga nesējiem brīžiem izturējās pat ar neslēptu nepatiku, toties kā to sejas vaibsti atplauka, līdzko gājiens ieradās pie Maskavas pirksta! Tie nekautrējās pat apkampties un cits citu apsveikt, lai ar tur sanākušajiem «atzīmētu» uzvartraci.
Līdzīgu ainu pamanījos vērot arī šogad, kad kāds augsta ranga kārtībsargs pat atļāvās ar prieku paņemt no aktīvistes rokām kirilicā rakstītu avīželi.
Padlatvijieši
Rakstot šo rakstu, manī radās šādas pārdomas, un tās šeit uzrakstu.
Pie Maskavas pirksta pulcējas un veidojas jauna nācija, fašismu uzvarējusī nācija, un šīs jaunveidotās nācijas pirmā kopīgā tradīcija ir uzvartracis reizi gadā. Tā ir viņu atšķirības zīme un īpašā pazīme, kā arī pirmā jaunās nācijas tradīcija.
Domā, ka uz latviešiem tas neattiecas? Nē, tā nav. Latviešus un kolonistus, pat okupantus centīgi vieno vienā nācijā, un 9. maijā tiek ieviesta viena no šīs jaunās nācijas tradīcijām.
9. maijā vieni sanāk pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, lai demonstrētu savu vienotību, varēšanu un vēlmes, un tai pašā laikā Bojārs «Aizliegtajā paņēmienā» 03.05.2021. iedzen pēdējo naglu.
Ja mums pašiem ir tāda TV, tad Krievijas TV kanāli mūs neapdraud, jo savas vērtības iznīcinām paši, nosodām tās un norobežojamies no tām. Bet tukšumu daba necieš, – tukšumā ienāk maija svētki, un trīs reizes ļauts minēt, kuri no tiem ir tikai formāli un kuri patiesi ieies, tā teikt, vēsturē.
Šī jaunā nācija tika sākta veidot brīdī, kad kompartijai vēl bija divas rokas, ar kurām tā jaunās nācijas aizmetni maigi skāva un loloja. Viena roka bija Tautas fronte, otra Interfronte.
Vai šos 9. maijā sapulcējušos un pacilātā noskaņā sanākušos var pārliecināt? Nē, nevar! Vai viņiem var ko ieskaidrot? Nē, nevar! Vai tur var kaut ko integrēt? Nē, nevar! Šo nevarēšanas uzskaitījumu var vēl turpināt, bet starp šiem daudzajiem «nevar» nav, kur iestarpināt kādu «var», izņemot plaši piedāvāto iespēju pievienoties jauveidojamai nācijai.
Šī jaunās nācijas iemītā taka līdz Maskavas pirkstam nekad neaizaugs, bet tieši otrādi – pārvērtīsies par ceļu. Sākumā lielceļu, tad bruģi vai sarkanu asfaltu.
Runājot par likumsargiem, der padomāt, kādā informatīvajā pasaulē tie dzīvo, kādus TV kanālus skatās, ko pārlūko jūtūbē, kādā valodā runā mājās un arī darbā, ja saruna nav publiska? Kādā valodā domā – jo īpaši tad, ja šajā informatīvajā laukā dzīvo arī tie, kuri ir ne tikai ierindnieki, bet augsta ranga vadītāji policijā.
Sen jau nav taisnība apgalvojumam, ka visi ceļi ved uz Romu. Iespējams, ka tā bija kādreiz, bet šodien visi ceļi ved uz Maskavu, – vismaz Latvijā tas neprasa īpašus pierādījumus.
https://www.youtube.com/watch?v=pNYYqAAhsJY&t=255s
Seko mums 
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
