Iesaki rakstu:

Aizvadītajās dienās Rīgas pils atslēgas pārņēma pirms vairāk nekā mēneša Valsts prezidenta amatā ievēlētais ilggadējais dažāda ranga ierēdnis Edgars Rinkēvičs. Neiedziļinoties minējumos, kāds būs līdzšinējais ministrs, strādājot valsts augstākajā amatā, neapspriežot viņa komfortu skapī un ārpus tā, uzmanību vēlētos pievērst kam citam, valstij, tās iedzīvotājiem un nākotnei svarīgākam.

Proti, runa ir par jau daudzu gadu laikā vairākkārt apspriesto ideju par fundamentālu valsts iekārtas maiņu – pārvaldes sistēmas maiņu, tostarp ieviešot tautas vēlēta prezidenta institūtu – iniciatīvu, kuru jau kā 12. Saeimas tautas priekšstāvis iesniedzu Saeimā, kas ar 90% deputātu atbalstu tika atbalstīta izskatīšanai parlamentā. Bez tā, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu valstij nav bijis neviena (!!) prezidenta, kurš tautai asociētos ar Latvijas izaugsmi. Tā vietā mums ir politiskās aizkulises, kur podziņu spiedēju komandieri sacenšas cinismā, nekaunībā, manipulēšanas un “sarunāšanas” spējā, lai augstākā amatpersona būtu prognozējama un uzticama šauram ļautiņu lokam, kuri realizē Naudas varas intereses Latvijā.

Neviena Rīgas pils saimnieka ievēlēšana līdz šim nav iztikusi bez politiskā tirgus mahinācijām, shēmām un intrigām. Kāds tam visam bija rezultāts? Nekāds. Palūkosim precīzāk.

Bija mums prezidenta krēslā attāls leģendāra valstsvīra radinieks, Rumpītis zēnības gadu uzvārdā. Lai arī padomju gados vadījis sadzīves pakalpojumu kombinātu, politiskajā amatā sevi parādījis nevis kā talantīgu vadītāju, bet kā gauži neizlēmīgu pelēcību, ko politiskajiem šeftmaņiem piesēdināt godavietā pie galda kādā no saviem rautiem, lai “ēd un nerunā lieku”.

Viņu amatā, politiskā tirgū vienojoties Egilam Baldzēnam un Andrim Šķēlim, piepalīdzot Valdim Kalnozolam, nomainīja labi izglītota un šarmanta vairāku valodu pratēja, kas lieliski izcēlās uz citu valstu līderu fona, lieliski prezentēja Latviju starptautiskajā telpā gan politiski, gan ar plašu tērpu un frizūru gammu. Toties pilnīgā novārtā atstāja savus pavalstniekus, Latvijas iedzīvotājus. Sabiedrības saliedēšanas jautājumi vērtējami ar apaļas nulles zīmi. Pie viena pacēla nebijušos augstumos visas ar valsts prezidenta izdevumiem, tostarp gastronomiskajiem, saistītās tāmes un ne reizi vien pamanījās nodemonstrēt augstprātības paraugstundu saziņā ar “vienkāršo” tautu.

Viņai prezidenta krēslā sekoja izcils ķirurgs, par kuru politiskā leļļu teātra aukliņu raustītāji vienojās tik simboliskā vietā kā zoodārzs. Vai tas notika pērtiķu mājā vai kaut kur pie žirafju aploka žoga, nav pat svarīgi. Būtiski ir kas cits – prezidenta amatā jaunizceptā politiķa varēšana ne tuvu nesniedzās līdz nesen plūktajiem mediķa lauriem. Valsts “līderis” kā neveikls pirmklasnieks ilgstoši nespēja korekti un saprotami noformulēt savu viedokli teju nevienā jautājumā, laipoja ar “nekonkrētām atbildēm uz konkrētiem jautājumiem” vai buldurēja kaut ko tik nesakarīgu, ko par viedokli saukt vienkārši nevarēja.

Par medicīnas izcilnieka pēctečiem, valsts prezidenta izstrādājumiem, vispār nav nozīmes izteikties, jo bez jebkura no šiem politiskajiem brāķiem, Latvija būtu varējusi iztikt. Neviens no viņiem nebija tautas prezidents visplašākajā šī vārda nozīmē. Tāds prezidents, kas strādātu Latvijas iedzīvotāju, nevis amatā bīdītāju un politiskā tirgus šeftmaņu labā.

Aizvadītās prezidenta vēlēšanas politisko mahināciju ziņā nebija izņēmums, un to “sausais atlikums” vēl ir priekšā.  Nekompetences un neprofesionalitātes rezultāti ir skaidri redzami – Latvija ekonomiski no saviem Baltijas kaimiņiem atpaliek aizvien vairāk un, tēlaini sakot, jau kuro gadu turpina pārslēgt aizvien zemāku pārnesumu.

Uzskatāms apliecinājums ir jaunākie konkurētspējas reitinga rezultāti, kurā Latvija šogad piedzīvojusi sāpīgu kritumu no 35. pozīcijas līdz apkaunojošajai 51. vietai no 64. Savukārt tautas vadoņa prezidenta Ulmaņa laikos mēs bijām 4. attīstītākā tautsaimniecība Eiropā, apsteidzot Dāniju un Somiju. Uz tāda pamata par pārtikušu valsts nākotni pat sapņot nav pamata. Aizbildināšanās ar globālo pandēmiju nelīdzēs. Ne Lietuvā, ne Igaunijā “kovida” pandēmija nebija ne baisāka, ne postošāka, visu izšķīra valsts vadītāju kompetence un izlēmība. Latvija to nav pieredzējusi, tā vietā joprojām grimstot aizvien dziļāk stagnācijas purvā un zaudējot iedzīvotājus, kuru skaita samazinājums gadā ir līdzvērtīgs vienas mazpilsētas iedzīvotāju apmēriem.

Tāds prezidents, kas strādātu Latvijas iedzīvotāju labā, ir iespējams tikai vienā gadījumā – ja viņu ievēl tauta, kas, dodot savu mandātu, padara viņu atbildīgu visas tautas priekšā un pie viena ieviešot efektīvu atsaukšanas mehānismu bezdarbības vai neapmierinošas darbības gadījumā.

Tauta nav dumja un pretēji brīžiem dzirdamajām skeptiskajām klaigām pratīs izraudzīties kandidātu, kuram būs skaidri izstrādāta programma, kurš pratīs uzraudzīt un stingrā dzelzs dūrē turēt izpildvaru, lai tā bez mazākajām atkāpēm strādātu pie šīs programmas īstenošanas, bet valdības sastāvā lai būtu kompetenti profesionāļi, nevis politisku darījumu rezultātā izkristalizējušās “kompromisa figūras”, svešu varu un interešu pakalpiņi, neprašas un personas, kas ministra krēslu ieņem teju uzreiz pēc augstskolas sola vai necilas “karjeras” aiz lauku veikala letes. Tautas prezidentu, kurš nepieļaus patvaļu ne savā kancelejā, ne Saeimā un vajadzības gadījumā nevilcinoties sagatavos nākamo rīkojumu referendumam par Saeimas atlaišanu. Bez burkāniem, bet ar drošu pātagu!

Lai to visu mainītu, manā skatījumā pirmais solis ir tieši tautas vēlēta prezidenta institūta ieviešana! Zivs pūst no galvas, un tautai ir laiks apvienoties un pārņemt iniciatīvu, lai izglābtu mūsu pašu valsti.

Manā ieskatā tautas vēlētajam prezidentam būtu jāīsteno virkne iniciatīvu. Piemēram, pats likumdošanas process jau sen būtu padarāms krietni atklātāks, vērsts uz plašu tautas līdzdalību, izmantojot tās pašas modernās tehnoloģijas un dodot iedzīvotājiem iespēju diskutēt un sniegt priekšlikumus, ko tālāk var vērtēt likumdevējs. Pasaulē ir pietiekami daudz piemēru, kad svarīgos jautājumos tiek rīkoti referendumi. Latvijā šāda situācija ir padarīta par praktiski neiespējamu, jo slieksnis referendumu organizēšanai ir noteikts kosmiskos augstumos. Šādā situācijā nekādu sabiedrības iesaisti likumdošanas procesā nevaram gaidīt.

Savedot kārtībā likumdevēja varu un izpildvaru, lai tā ir profesionāla un kompetenta, varēsim spert soli tālāk, sakārtojot tiesu varu, nodrošinot taisnīgu tiesu ikvienam – ievēlot tautas tiesnešus, kā tas ir daudzās citās valstīs. Tiesnešus, kuri lietas spriedīs un lēmumus pieņems atbilstoši taisnīgumam, nevis dāsni atalgotu un viltpakaļainu juristu savirknētām likumu interpretācijām, ko skata pēc “demokrātijas vārdā” dēvē par “sacīkstes principu” un kam ar taisnīgumu bieži vien nav nekāda sakara.

Mūsu modernajā laikmetā jau sen ir laiks ieviest e-vēlēšanu sistēmu, lai ikviens iedzīvotājs, kuram ir vēlēšanu tiesības un pieejams interneta pieslēgums, varētu savu balsi atdot, neizejot no mājām. Retorisks jautājums – kādēļ Igaunijā šāda sistēma darbojas jau gandrīz 20 gadus, bet pie mums tā pat nav nopietni pietuvojusies ieviešanai dzīvē?

Protams, šāda sistēmas maiņa ir saistīta ar grozījumiem virknē likumu, tostarp Satversmē, taču tas nav nekas neizdarāms. Noteikt stingru un skaidru kārtību un atbildību, kā arī to efektīvi ieviest ne vien attiecībā uz sabiedrības masām, bet arī augstākā līmeņa amatpersonām nav grūti, vajadzīga tikai vēlme to darīt. Process nebūs viegls, arī pretestība sagaidāma sīva, bet pāri visam ir vēlme pēc pārmaiņām uz labu. Nešaubos, ka tāda ir ne vien man, bet tautai, kas ar šo ilgstoši novēroto patvaļu un bezatbildību nevēlas samierināties.

Mēs esam latviešu strēlnieku, kuri veica vēsturiskas izmaiņas pagātnes notikumu ritējumā un milzu impērijas pastāvēšanā, pēcteči. Lai arī skaitliski neesam lieli, mūsu uzņēmība un gatavība rīkoties un gāzt kalnus reizēm pārsteidz pat tos, kuri ir simtiem reižu varenāki par mums. Mūsu valsts nav liela, un kārtības ieviešanai tajā nevajag daudz. Tāpēc aicinu visus apvienoties un ticu, ka mums kopā viss izdosies!

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google