Iesaki rakstu: 
Vispirms – paldies visiem, kas ziedoja automašīnām, termoveļai un citām nepieciešamajām lietām. Šīs mantas jau nonākušas pie vīriem Ukrainas frontē. Pateicība arī no viņiem.
Katra reize pēdējā gada laikā, kad esmu Ukrainā, mani vienlaikus gan stiprina, gan raisa dusmas, gan skumjas.
Dusmas par netaisnību, kas notiek un kuru šīs pasaules varenie pieļauj, skumjas par ciešanām, kuras piedzīvo bērni, sirmgalvji, sievietes. Skumjas par to, ka bojā iet patriotiskākā, spēcīgākā un labākā ukraiņu vīriešu daļa.
Bieži dzirdam, ka ukraiņu karotāji nesaņem pietiekami munīcijas, tehnikas. Mūsu valsts augstākās amatpersonas bārstās ar standarta frāzēm par atbalstu Ukrainai. Latvijā turpinām ievest krievijas preces, tā sponsorējot lādiņus, kas grauj skolas, bērnudārzus un mājas Ukrainā.
Mēs izturamies tā, it kā notiekošais mūs neskartu. Neveram ciet robežu, nesūtām visus mūsu diplomātus, ministrus, deputātus, lai viņi lūdz, pārliecina Eiropas, Amerikas un citu valstu vadītājus, ka Ukraina ir jāatbalsta visiem iespējamiem līdzekļiem.
Runa ir ne tikai par Ukrainu, bet par mums pašiem. Par mūsu valsti. Nezinu, vai tiešām ir kāds, kurš nesaprot, ka, ļaujot Ukrainas dambim sagrūt, ciešanu, melu un necilvēcības straume gāzīsies tālāk uz Eiropu, pirmkārt, jau uz mums?
Domāju arī, ko vēl varam. Katrs no mums. Kādu pārliecināt vai nostiprināt kādu mazu mūsu valsts daļiņu. Jādomā, draugi, jādomā! Laiks vieglprātīgai nevērībai ir beidzies!
Seko mums 
