Iesaki rakstu: 
Domājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās nozarēs, kas prasa lielus ieguldījumus. Ne velti nodokļus vispirms sāka maksāt tur, kur bija lieli apūdeņošanas darbi. Piemēram, izveidoja dambi, lai palu laikos neapplūstu lauksaimniecības zemes.
Nodokļus mēs maksājam tāpēc, lai par tiem gūtu kopīgu labumu, nevis tāpēc, lai uzturētu valsts pārvaldi - birokrātiju. Tā ir tikai mūsu nodokļu naudas apsaimniekotājs un nekas vairāk! Zemākiem nodokļiem ir virkne daudz dažādu plusu. Ja patērētāji var atļauties maksāt mazāk par produktiem, atsaucoties uz PVN pazemināšanu, tad gluži elementāri cilvēki būs ieinteresēti vairāk tērēt un laist apgrozībā savu naudu. Ja strādniekiem un ražotājiem tādējādi tiek pazemināts nodokļu slogs, viņi kļūst ieinteresēti vairāk un smagāk strādāt, palielinot katrs savu individuālo darba atalgojumu, produktivitāti, kas loģiski atsauksies arī uz ražotāju produktivitāti un konkurētspēju tirgū ilgtermiņā!
Šeit, šādā ķēdītē izriet arī labvēlīgāka vide ārzemju uzņēmumiem ražot un celt rūpnīcas Latvijā, citiem vārdiem - labvēlīga augsne ārzemju investoriem darboties Latvijā! Latvieši ir strādīga, lepna un ņipra tauta! Viss, ko vēlamies, ir radīt un saimniekot mājās, nevis citā zemē un citā valstī! Protams, domājot ar veselo saprātu, mēs nevaram visam samazināt nodokļus, tāpēc jāsāk būtu ar tiešajiem nodokļiem.
Es, piemēram, esmu gatavs maksāt vairāk veselības aprūpei. Ko mēs šeit varētu darīt, lai man nevajadzētu atbalstīt nodokļu celšanos vispār? Viens variants būtu speciālu nodokļu sistēma, kas būtu piesaistīta katrai izdevumu nozarei atsevišķi. Par to varam diskutēt. Bet mums Latvijā ir piemērs, kā risināt veselības nodrošināšanas politiskās problēmas – slimokases. Tajās aizietu daļa nodokļu, kurus mēs varētu regulēt, gan ievēlot slimokasu pārvaldniekus, gan arī lemjot par nodokļu pārdali tautas nobalsošanā.
Mūsu valstī Latvijā tiek celti nodokļi, vai grib tos celt katru mīļu brīdi. Es pieļauju, ka savas nemākulības un citu mehānismu nepārzināšanas dēļ, kā tikai paaugstināt nodokļu slogu jau tā trūcīgajiem iedzīvotājiem, tikai lai papildinātu budžeta robus, kuri radušies nejēdzīgu darbību rezultātā, var rasties neatgriezeniskas būtiskas demogrāfiskas problēmas, sākot no vēl straujāka dzimstības krituma un beidzot ar emigrēšanu.
Valsts aparāta loma ir būt par mūsu naudas apsaimniekotāju. Diemžēl tas uzurpē mūsu tiesības pārvaldīt savu naudu – nodokļi arī ir mūsu nauda – un rīkojas atbilstoši domai, ka valsts pieder nevis tautai, bet birokrātijai. Ironiski “demokrātijā”, vai ne?
Minēšu sadzīvisku piemēru par apgaismojumu koplietojamās telpās. Apsaimniekotāja pārvaldībā ir trīs daudzstāvu ēkas, un divas no tām ir aprīkotas ar automātiskiem gaismas sensoriem, bet vienai ēkai joprojām ir manuāli ieslēdzami/izslēdzami gaismas ķermeņi.
Uz jautājumu, kāpēc nevar uzstādīt arī trešajā ēkā sensorus, atbilde skan šādi: “Tas izmaksā pārāk dārgi, un sakarā ar to, ka trešajai ēkai ir lielākas kāpņu telpas, kas izvēršas arī uz sāniem, katrā stāvā būtu jāuzstāda vairāk sensoru!” Tā nu dedzinām elektrību, jo tumšajā laikā slēdžus visbiežāk neizslēdz, bet lielās kāpņu telpās dedzina vēl vairāk elektrības.
Apsaimniekotāja uzskats, ka tas var lemt par mājas budžetu – ko darīt un ko nedarīt - skan dīvaini, jo apsaimniekotāju jau var nomainīt uz citu, bet valsti nomainīt nevar. Varbūt paši pamēģināsim kļūt par apsaimniekotājiem? Protams, tad jāgroza Satversme, un tas ir iespējams.
Seko mums 
