Vītola kungs sāk kā īsts "politiķis", vēršoties ar brīžiem melīgu kritiku pret konkurentiem, tā slēpjot savas vīzijas trūkumu
Viesturs Kairišs13.08.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nacionālā teātra konflikta saknes ir daudz dziļākas nekā konkursa uz valdes locekļa amatu rezultāti. Man savukārt pēc iepriekšējā konkursa bija jautājums – kā Vimbas kungs varēja tajā uzvarēt?
Šīs manas šaubas tika uzrādītas viņa darba gaitā, un pozitīvais solis – uzaicināt māksliniecisko vadītāju Seņkova kungu – bija nevis mērķtiecīga direktora politika, bet izmisuma solis. Manuprāt, tas tomēr neliecina par labu pārvaldību un stratēģiju. Tas, ka mūsu kultūrtelpā pastāv viedoklis, ka direktoram jābūt kā saimnieciskās daļas vadītājam, kas apkalpo māksliniekus, manuprāt, ir ļoti bīstams.
Tajā es redzu radošo līderu bailes un nepārliecinātību par sevi. Tāda modeļa pastāvēšana mūsdienās un it sevišķi lielā kolektīvā ir ļoti apšaubāma un pakļauta agrākai vai vēlākai degradācijai. Kam ir spilgti piemēri. Tā izslēdz kādu ārkārtīgi svarīgu mākslas industrijai vitāli nepieciešamu dinamismu.
Līdz ar to modelis – spilgts mākslinieciskais līderis (Seņkova kungs) un vājš direktors (Vimbas kungs) –, manuprāt, tomēr ir padomju laika tradīcija un mūsdienās nefunkcionējošs. Līdz ar to šī bija pata situācija jebkuram konkursa iznākumam. Tas ir patiešām skumji, bet labas izejas šajā situācijā nebija, jo saprotu, ka liela daļa kolektīva (jautājums, vai progresīvākā un uz attīstību vērstākā) bija nostājusies pret Vimbu un Seņkovu. Līdz ar to es šo vērtēju kā ļoti sarežģītu gadījumu, un labu izeju tur ir grūti saskatīt.
Par Vītola kunga kandidatūru man viedokļa nav, izņemot, ka viņam ir aizdomīga darboņa reputācija pagātnē. Man arī šaubas rada cilvēki, kuriem ir daudz naudas, kuri braukā pa ārzemju teātriem un operferstivāliem, kļūst par savdabīgiem notikumu un slavenību medniekiem un tad iztēlojas, ka automātiski kļuvuši par nozares ekspertiem.
Katrā ziņā, spriežot no retorikas, Vītola kungs sāk kā īsts "politiķis", vēršoties ar brīžiem melīgu kritiku pret konkurentiem, tā slēpjot savas vīzijas trūkumu. Vai viņš var kļūt par lielisku Nacionālā teātra direktoru, man viedokļa nav, taču iesākumā viņam noteikti būs tās teātra daļas atbalsts, kuri nebija apmierināti ar iepriekšējo vadību.
Tas, ka kopā ar Vimbu aiziet visa viņa mākslinieciskā komanda, manuprāt, ir loģiski, jo viņu programma neuzvarēja konkursā. Godīgi sakot, es pat neredzu, vai viņiem bija cita izvēle.
Es novēlu gan Nacionālajam teātrim, gan režisoram Seņkovam šo negatīvo fonu pārvērst pozitīvā pieredzē, garīgi pieaugt un kļūt stiprākiem, un tad jau varbūt aiz apvāršņa kļūs saskatāms kāds konstruktīvs risinājums.
Es tiešām to no sirds visiem novēlu.
Seko mums 
