Pakomentēšu Andra Šuvajeva „Latvijas izaugsmes stāstu”. Īsumā – Andra pieeja ir toksiska. Kur ir pamatproblēma? Andris faktiski piedāvā atgriezties PSRS plānveida ekonomikā, kur tu regulē arī desas cenu.
Piemēram, argumentē šādi. Ja ir kaut kāda nozare, kur algas ir lielākas, tās jāpardala nozarei, kur algas ir mazākas. Līdzīgi kā tagad notiek ar pašvaldību izlīdzināšanas mehānismu. Bagātais aizskaita mazāk veiksmīgajam, un tas uzbūvē baseinu.
PSRS laikā šis saucās “uravņilovka”. Visu visiem. Baseinu vajag vai nu nevienam, vai visiem. Vienlīdzības hipertrofēta, slimīga izpratne. Rezultātā desas veikalā beidzās, un baseina nebija nevienam.
Ja tu likvidē peļņas (“ļaunā” kapitālisma) motīvu, tu nokauj ekonomiku, un beigās bankrotē arī valsts. Tā notika ar PSRS. To šausmās ieraudzīja ķīnieši un atļāva privātajai iniciatīvai ienākt savā ekonomikā. Sanāca.
Tagad mēs te cepjamies par “komandējumiem”. Kā tad tā - nedraudzīga ideoloģija, bet visās ikdienas grabažās ir kaut kas no viņiem. Metīsim ārā iPhone? Dusmīgi patiesībā esam uz sevi.
Es pārstāvu liberālu “ekonomikas skolu”. Minimāla valsts iejaukšanās, tirgus pats izdomās, ko eksportēt, kur pelnīt un nopelnīt. Peļņa nozīmē nodokļus, no tiem tad atbalstām mazāk veiksmīgos. Bez mērķa, lai alga visiem būtu faktiski vienāda “visās nozarēs”, kā piedāvā Andris. Man ir skaidrs, kas būtu jāatbalsta, ja jāatbalsta.
Divas plašākas tēmas. Labākie Michelin restorāni uz galda liek to, kas aug blakus. Pat neauglīgās Norvēģijas klintīs. Ko saku es? Paskatāmies, kas aug mūsu klintīs.
Piemēram, Latvijai ir meži. Šobrīd eksportējam daudz baļķu, bet es redzu potenciālu ekosistēmai ar augstākas pievienotās vērtības produktiem. Šis tas ir (finieris), bet potenciāls ir būtiski lielāks. Kāpēc pie mums dominē betona, nevis koku māju celtniecība, piemēram? Ieviešam mērķētu fiskālo politiku, lai tas mainītos!
Ir arī citi resursi. Kas nu ir, ar to arī saprātīgi jāsaimnieko. Valstij nav jānosaka diktāts, ko konkrēti darīt. Bet ir vērts pacīnīties par to, lai dažādas politikas (piemēram, ar klimatu saistītās) ir saprātīgas, nevis iznīcinošas. Tas arī ir tas valsts atbalsts - nodrošināt vidi, kura nesmacē nozares, kuras izmanto vietējo resursu.
Otra prioritāte manā ieskatā ir izglītības pamatīga prioretizēšana. Cilvēki ir mūsu lielākais resurss, nevis meži. Lai taisa augšā skype, facebook un kļūst par miljardieriem. Vēlams - manā valstī. Tas iespējams tikai tad, ja nerealizēsies Andra politika pārdalīt nopelnīto naudu jau ražošanas stadijā. Tāpēc viņa pieeju nosaucu par toksisku.
* Pārpublicēts no Twitter